Klausies pasaku! Zvirbuļu māsiņa satiek konservbundžu

Pēkšņi māsiņa pamanīja kaut ko košu pašā priedes pakājē. Ziņkārīgi viņa pielidoja tuvāk un māmiņa sekoja. "Nē, nu vai nav sivēni!" tā izsaucās. "Tas taču atkritumu maiss! Te, meža vidū!" māmiņa pukojās. Zvirbuļmāsiņa izbrīnījās – no spilgti zaļā maisa pašas augšas rēgojās konservbundža, tāda zeltaini spīdīga, asi robainām malām. Un zem tās bija arī citas bundžas, plastmasas pudeles, pa kādai tukšai sulas pakai, stikla lauskas un pat dažādas lupatas.

Māsiņa jautāja māmiņai: "To atnesa cūciņas? Kādēļ gan?"

"Par sivēniem es saucu tos nejaukos cilvēkus, kuri mežā izmeta šos atkritumus. Bet neuztraucies, visi tādi nav," Zvirbuļmāmiņa paskaidroja. Viņa nopūtās un turpināja: "Diemžēl daži nesaprot, ka mežā, pļavā vai kur citur izmetot atkritumus, tiek nodarīts pāri dabai – mūsu mājām. Tas izskatās nesmuki, un no atkritumiem var izdalīties sliktas vielas, kas nokļūst zālē, puķītēs, zemē, ūdenī. Var notikt arī vēl sliktāk – kādi dzīvnieciņi, putniņi vai kukainīši var pagaršot to, kas tajā maisā mētājas. Ko nu, ja tur ir kāda indīga viela? Kādam susuram var sapīties kājas plastmasas maisiņu rokturos, un viņš vairs netiks mājās. Pavisam traki, ja mežā mētājas stikli – var sagriezt pēdiņas! Savukārt putniņi var paķert spīdīgo konfektes papīrīti un aiznest to uz ligzdu. Ar to taču nevar sasildīt mazos putnēnus!"

Mums visiem patīk atpūsties mežā, sarīkot kādu pikniku. Tas ir ļoti jauki, bet svarīgi atcerēties vārdus "Ko atnesi, to aiznes!". Tas nozīmē visu, kas pēc atpūtas paliek pāri, savākt un aiznest sev līdzi izmešanai speciālā vietā. Katru pudeli, vienreizlietojamo šķīvi vai dakšiņu, ēdiena paciņas. Un atceries, stikls ir bīstams arī tādēļ, ka var radīt ugunsgrēku! Caur to var iespīdēt saulīte un netīšām radīt uguni – sūnas, zāle, krūmiņi un koki var sadegt. Meža iemītniekiem vairs nebūs māju.

Māmiņa atcerējās, ka reiz mežā mētājās baterijas – tās mazās, garenās, kas darbina rotaļlietas, kalkulatorus un fotoaparātus. Diemžēl viņa tās pamanīja par vēlu – ilgi guļot slapjajās sūnās, mirkstot no lietus un rasas, baterijas sarūsēja. Līdz kādā dienā rūsa sabojāja baterijas apvalku un tās indīgais saturs iztecēja. Vai, kāda nelaime tā bija! Sabojājās blakus augošie melleņu krūmi, un tajā vietā vairs neauga gailenes. Un kas zina, cik ļaunuma vēl notika! "Meitiņ, baterijas gan nedrīkst izmest! Tās ir indīgas un labāk mest speciālā miskastē, kur par tām parūpēsies," māmiņa piekodināja.

Zvirbuļmāsiņa bažīgi pavaicāja: "Ko vēl varētu darīt, lai mežs būtu tīrs?" Māmiņa padomāja un atbildēja: "Vispirms mums pašiem jāapņemas neko nemest zemē. Bet ja tomēr gadās, pacelt to un izmest gružkastē. Un, ja pamani, ka kāds paziņa atstāj atkritumus, esi meža draugs un aizrādi, ka tā darīt nav labi. Varbūt viņš to vēl nezina."

Māsiņa apsolījās būt vislabākais meža draugs un pieskatīt, lai tas vēl ilgi, ilgi būtu tīrs un visi dzīvnieciņi tajā būtu priecīgi.

Pasakas beigas. Paldies, ka klausījies!

Projektu "Čivinātāja dienasgrāmata" finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds, par projekta saturu atbild SIA "PR Kvadrāts".