Baļčunaite lasa pasaku! Arī Zvirbuļu ģimene šķiro  (1)

Zvirbulēni iejautājās: "Ko tas nozīmē – šķirot atkritumus?"

Tētis paskaidroja: "Tas ir gluži kā salikt savas rotaļlietas un drēbītes pa plauktiņiem – zeķītes pie zeķītēm, krekliņus pie citiem krekliņiem, klucīšus kastē pie citiem klucīšiem. Tāpat arī atkritumus var salikt atsevišķi pa to veidiem, piemēram, visas plastmasas lietas kopā, papīru vai stiklu – ar tiem līdzīgiem."

Zvirbulēni turpināja uzdot jautājumus: "Bet kāpēc tā jādara? Vai tad nevar visu samest kopā?"

Zvirbuļpaps padomāja un mēģināja izstāstīt saprotami: "Iedomājieties, ka visā plašajā pasaulē ir miljoniem miljonu cilvēku! Nē, pat miljardi! Tas ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti daudz! Un viņi visi rada dažādus atkritumus – kad gatavo ēst, kad kaut ko nopērk un paliek iepirkumu maisiņi vai kastītes, kad kaut kas salūzis vai vairs nepatīk. To izmet. Lielāki vai mazāki, bet tie visi ir atkritumi. Un tā tie aug augumā un vairojas. Kur to visu likt?"

Zvirbuļmāsiņa un Zvirbuļpuika paraustīja plecus. Viņiem aizrāvās elpa jau tad, kad tētis pieminēja miljardiem cilvēku. Kur nu vēl atkritumu kalnus! Viņiem acu priekšā slējās kalni, kas draud gāzties virsū. Abi noskurinājās un turpināja klausīties.

Tētis noteica: "Nu, re, tādēļ vajag šķirot visu, ko vien var. Turklāt daudziem veciem un vairs nevajadzīgiem priekšmetiem var dot otru dzīvi jeb pārstrādāt." Zvirbulēni sačukstējās: "Nuuu... nezinu. Es negribētu zupu no jau reiz vārītiem dārzeņiem."

"Šodien mēs varētu iesākt ar komposta kaudzes izveidošanu – tā sāksim šķirot visu, kas paliek pēc ēst gatavošanas un ēšanas," ierosināja Zvirbuļmāmiņa. Nolēmuši tā darīt, visa ģimene sāka pētīt "Meža Ziņu Lapu", jo tur parasti bija noderīga informācija. Māmiņa atcerējās, ka kaut ko par šo bija lasījusi. "Aha, atradu!" viņa iesaucās. "Te rakstīts, ka to sauc par bioloģiskajiem atkritumiem – parasti tie ir pārtikas un dārza atkritumi. Tos var apglabāt komposta kaudzē vai var arī izmest speciālā brūnā konteinerā."

"Vai komposta kaudzē vai brūnajā konteinerā var izmest tējas maisiņu? To, ko mēs tikko izdzērām? Un to neapēsto cepumu?" jautāja māsiņa.

Paps izpētīja "Meža Ziņu Lapā" rakstīto: "Daļēji. Tējas biezumus var, bet tējas maisiņus nedrīkst. Tāpat var izmest kafijas biezumus. Atcerieties, ka komposta kaudzē var izmest arī veco sieru un maizīti, ja to vairs nevar apēst, olu čaumalas, zivis un to asakas, visus svaigos augļus un dārzeņus, citus ēdiena atlikumus."

"Bet nedrīkst izmest zupas, mērces, marinādes, kompotus un eļļu," papildināja māmiņa.

"Vai, cik daudz drīkst un nedrīkst! Kā lai visu atceras?" iesaucās Zvirbuļpuika.

"Uzzīmēsim visu uz lapas un pieliksim virtuvē, tā mēs visu laiku varēsim pārbaudīt, vai darām pareizi," ierosināja māmiņa.

Visi kopā uztaisīja tīri glītu plakātu, kur vienā pusē bija uzzīmēti produkti, ko drīkst izmest komposta kaudzē vai bioloģiskajā konteinerā, bet otrā pusē – ko nedrīkst. Tā katru dienu acu priekšā bija atgādinājums un visa ģimene bija priecīga, ka palīdz samazināt atkritumus.

Pasakas beigas. Paldies, ka klausījies!

Projektu "Čivinātāja dienasgrāmata" finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds, par projekta saturu atbild SIA "PR Kvadrāts".