2024-01-04-Olsen-VRAA-2-01963
Foto: Māris Kiseļovs
Zvirbuļu ģimenes vecāki – Zvirbuļtētis un Zvirbuļmāmiņa – vasarās bieži devās atpūsties pie ezera. Tur viņiem bija iecienīta vietiņa, uz kuru pienāca laiks aizvest arī zvirbulēnus. Salikuši piknika grozu ar mīļākajiem gardumiem un tēju, viņi aši nonāca ezera malā un ķērās pie mielasta un jaukām peldēm.

Kopā ar viņiem turpat laiku pavadīja Krupja kundzes ģimene – viņas dvīņu puikas nebija pierunājami nākt ārā no ūdens. "Nu tīrā neraža!" viņa pukojās, turpinādama tos pieskatīt. "Tik žēl, ka ūdens mala kļūst aizvien brikšņaināka, tik daudz krūmu! Arī zāļu ezerā paliek vairāk," bēdājās Krupja kundze.

Zvirbuļmāmiņa viņai piemetināja: "Jā, patiesi. Mēs jau vairākus gadus dodamies te atpūsties un redzam, ka ezers mainās. Tā dibenā ir vairāk ūdenszāļu, dažādi sanesti zari." Krupja kundze turpināja savu bēdu stāstu: "Dabas pētnieki to sauc par eitrofikāciju. EI-TRO-FI-KĀ-CI-JA. Varbūt zvirbulēni šo vārdu vēlāk skolā atcerēsies. Tas nozīmē, ka dažādu vielu – fosfora, slāpekļa un citu vielu – dēļ vairāk aug aļģes un zāles. Ezeram vai upei tas nav labi, jo mūsu saldūdeņi veic svarīgus uzdevumus, piemēram, nodrošina dzīvību un pašattīrīšanos, daudzveidīgu dzīvotni un migrāciju, regulē plūdus un palus, veido klimatu."

Foto: Publicitātes foto
Noklausies! Pasaku lasa Lelde Dreimane

Zvirbuļmāsiņa jautāja: "Kādēļ tās sliktās vielas ietek ūdenī?"

Krupja kundze paskaidroja, ka cilvēks apzināti vai neapzināti piesārņo tīro saldūdeni: "Vislielākais drauds saldūdens kvalitātei ir tas, ka daudzas mājas nav pieslēgtas centralizētajai kanalizācijai un vidē nonāk neattīrīti notekūdeņi, kā arī ķīmisko vielu izmantošana lauksaimniecībā. Slāpekli un fosforu izmanto lauku mēslošanai. Tāpat nelabvēlīgi ietekmē arī mežizstrāde jeb meža darbi, mazdārziņi, sausās tualetes, komposta kaudzes ūdeņu tuvumā – to ietekmē ezera ūdeņos nonāk dažādas vielas. Savukārt ar atpūtniekiem ūdeņos nonāk liels daudzums ķīmisko savienojumu no smaržām, matu vai skūšanās putām, dezodorantiem. Ar peldkostīmu un citiem apģērba gabaliem ūdenī nokļūst arī veļas pulvera, veļas mīkstinātāja un pat balinātāja sastāvdaļas. Ūdens tīrību ietekmē arī atmosfēras gaisa piesārņojums, piemēram, automobiļu izplūdes gāzu radītās kaitīgās vielas, kas ūdeņos nonāk ar nokrišņiem."

"Ak vai," nopūtās Zvirbuļmāmiņa un ieteicās, ka sliktas ziņas lasījusi arī par jūru. Ka to piemeklējušas līdzīgas likstas un tādēļ zivju un citu sugu paliek mazāk. Krupja kundze teiktajam piekrita, vēl piebilstot: "Diemžēl Baltijas jūra ir viena no piesārņotākajām pasaulē. Gan ezeros un upēs, gan jūrā izzūd vērtīgi un reti ūdensaugi, kas ir īpaši jutīgi pret piesārņojumu, mazinās ūdenī sastopamā dabas daudzveidība, jo arī pārējiem augiem un dzīvajiem organismiem ir grūti uzturēties piesārņotā ūdenī, visbeidzot arī cilvēkam vairs nepatīk iemīļotais ezers, kas aizaug."

Zvirbuļmāmiņa zvirbulēniem vēl paskaidroja: "Mūsu upju un ezeru ūdens satek jūrā, kas nozīmē – ja upēs un ezeros ir slikts ūdens, tad tāds tas būs arī jūrā. Turklāt ūdeņu piesārņojums rodas arī no dažādiem atkritumiem, kas nav savākti un mētājas apkārt. Tie paši plastmasas maisiņi, vienreizlietojamie trauki, pudeles, pazaudētas zeķes, vates kociņi vai citi izmesti priekšmeti nonāk ūdenī un bojā dzīvi citām radībām, ūdens augiem."

Krupja kundze vēl piebilda, ka upēm piemīt pašattīrīšanās spēja – jo upe straujāka, jo spēja samazināt piesārņojumu ir lielāka, taču ja aizaugums nav lielāks par 30 %. Tikko zaļo augu ir vairāk, tiek traucēta pilnvērtīga zemūdens dzīve. "Bet ir vēl dažas lietas, ko visi var darīt, lai palīdzētu saglabāt tīrāku ūdeni," viņa turpināja. "Piemēram, piedalīties talkās, kas palīdz attīrīt upes un ezerus no kritušiem kokiem, sanestiem atkritumiem, ūdensmalas tuvumā neveidot komposta kaudzi vai sauso tualeti, atbildīgi kopt savas zemes platības un ievērot robežjoslu – tā ir domāta tieši tādēļ, lai ūdeņos nenonāk mēslojums un citas vielas. Atpūšoties pie ūdens, nepiesārņot to un tuvāko apkārtni. Savukārt mājās var izvēlēties dabai draudzīgākus līdzekļus veļas un trauku mazgāšanai."

Zvirbuļu ģimene jau atkal bija uzzinājusi kaut ko jaunu par dabu sev apkārt un kā to pasargāt. Izrādās – tīrs dzeramais ūdens nemaz nav pašsaprotama lieta, un par to ir jārūpējas ikkatram no mums.

Pasakas beigas. Paldies, ka klausījies!

Lejupielādē krāsojamo lapu, izprintē un krāso!

Projektu "Čivinātāja dienasgrāmata" finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds, par projekta saturu atbild SIA "PR Kvadrāts".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!