Kopā ar viņiem turpat laiku pavadīja Krupja kundzes ģimene – viņas dvīņu puikas nebija pierunājami nākt ārā no ūdens. "Nu tīrā neraža!" viņa pukojās, turpinādama tos pieskatīt. "Tik žēl, ka ūdens mala kļūst aizvien brikšņaināka, tik daudz krūmu! Arī zāļu ezerā paliek vairāk," bēdājās Krupja kundze.
Zvirbuļmāmiņa viņai piemetināja: "Jā, patiesi. Mēs jau vairākus gadus dodamies te atpūsties un redzam, ka ezers mainās. Tā dibenā ir vairāk ūdenszāļu, dažādi sanesti zari." Krupja kundze turpināja savu bēdu stāstu: "Dabas pētnieki to sauc par eitrofikāciju. EI-TRO-FI-KĀ-CI-JA. Varbūt zvirbulēni šo vārdu vēlāk skolā atcerēsies. Tas nozīmē, ka dažādu vielu – fosfora, slāpekļa un citu vielu – dēļ vairāk aug aļģes un zāles. Ezeram vai upei tas nav labi, jo mūsu saldūdeņi veic svarīgus uzdevumus, piemēram, nodrošina dzīvību un pašattīrīšanos, daudzveidīgu dzīvotni un migrāciju, regulē plūdus un palus, veido klimatu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
