Marta Grigale lasa pasaku! Baltijas jūrai ir slikti  (1)

Tā nu, malkojot pēcpusdienas tēju un pļāpājot, Zvirbuļu ģimene uzzināja, ka krustmāte Kaija iestājusies jūras aizsardzības biedrībā un piedalās piesārņojuma monitoringā. "Kas tad tas par eksperimentu?" brīnījās Zvirbuļtētis. Kaija paskaidroja, ka tās ir zaļās ekspedīcijas, kuru laikā tiek pārmeklēta pludmale: "Mēs, bariņš draugu, noteiktā teritorijā, piemēram, 100 kvadrātmetru laukumā, ejam un meklējam atkritumus. Tad tos reģistrējam pēc atkritumu veida un saskaitām. Un tā katru gadu, lai varētu salīdzināt, vai atkritumu paliek vairāk vai mazāk1. Pagājušajā gadā gan ieviesta uzlabota uzskaite, bet atkritumu mazāk nav kļuvis. Diezgan bēdīgi," viņa secināja, piebilstot, ka vienlaikus ir arī labas ziņas: "Pateicoties depozīta programmai, pludmalēs ir mazāk pudeļu un skārdeņu!"

Noklausies! Pasaku lasa Marta Grigale

"Cik jauki!" priecīgi piebalsoja Zvirbuļmāmiņa. "Mūsu ģimene arī piedalās un nodod gan stikla un plastmasas pudeles, gan bundžiņas."

"Ja vien būtu tik vienkārši un tas uzreiz palīdzētu risināt visas jūras problēmas," nopūtās krustmāte Kaija. "Baltijas jūru mēdz dēvēt par piesārņotāko jūru pasaulē. Iemeslu ir daudz, piemēram, ūdenī nonāk pārāk daudz barības vielu – slāpeklis un fosfors no lauksaimniecības notekūdeņiem. Arī plastmasas piesārņojums – jūrā ieskalotie atkritumi, piesārņojums no nogrimušiem kuģiem un zvejas aprīkojuma. Un visbeidzot – vēsturiskais ķīmiskais piesārņojums no Otrā pasaules kara. Viss, kas nonāk jūrā, tur arī paliek un atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz ilgu laiku," skaidroja kaija.

Viņa turpināja: "Baltijas jūra ir kā liels ezers, ūdens apmaiņa tajā notiek lēni – svaigs ūdens no okeāna pienāk par maz. Tādēļ mēslojums no laukiem jūrā dara to pašu, ko uz lauka – baro augus. Aļģes aug, vairojas, bet caur aļģu slāni netiek saules gaisma un nenotiek fotosintēze, lai augi varētu radīt skābekli. Tā rodas bezskābekļa zonas2, un unikālā ekosistēma – augi, dzīvnieki – pamazām iet bojā. Lauksaimniekiem vajadzētu domāt par videi draudzīgāku mēslošanu, darīt to mazāk vai nedarīt nemaz."

Zvirbulēni bēdājās un gribēja zināt, ko var darīt, lai palīdzētu. Zvirbuļmāmiņa atgādināja par tikšanos ar Krupja kundzi un to, ko viņa reiz bija piekodinājusi: "Nemēslot ūdens tuvumā, jo atkritumus var sanest jūrā. Tuvu ūdens malai neveidot mazmājiņas vai komposta kaudzes, jo sliktās vai ķīmiskās vielas nokļūst augsnē un

gruntsūdeņos. Lietot pēc iespējas dabiskākus kopšanas un mazgāšanas līdzekļus. Un, sekojot krustmātes Kaijas piemēram, – piedalīties piekrastes sakopšanas talkās vai, atpūšoties pie jūras, salasīt citu atstātos atkritumus."

"Zvirbulēni, jums patīk spoku stāsti?" vaicāja kaija. "Jā, ļoti!" abi izsaucās. "Nu redziet, dziļi jūrā uz nogrimušiem kuģiem ir daudz spoku tīklu – tie ir zvejnieku pamesti vai nozaudēti. Diemžēl tajos sapinas gan zivis, gan roņu mazuļi, radot ciešanas jūras iemītniekiem, turklāt tie vēl piesārņo jūru ar mikroplastmasu – mikroskopiski maziem plastmasas gabaliņiem. Ēdot zivis un jūras veltes, tie nonāk arī mūsu vēderos. Mūsdienās tīkli tiek ražoti no kaprona, kas būtībā ir mūžīgs materiāls – tie dziļumā spokojas un rada šausmas vēl daudzus gadus," Kaijas kundze skumīgi noteica.

Māmiņa apskāva abus zvirbulēnus un paziņoja, ka vasarā visi dosies palīgā krustmātei Kaijai: "Tas ir viens mazs darbiņš, ko mēs katrs varam darīt, lai mazinātu piesārņojumu un briesmas citām dzīvām radībām!"

Pasakas beigas. Paldies, ka klausījies!

Projektu "Čivinātāja dienasgrāmata" finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds, par projekta saturu atbild SIA "PR Kvadrāts".