"Kādam šī vientulība ir privilēģija, citam – sods..." Jānis Gailītis balansē starp basketbolu un dzīvi

Vispār jau 17 gadi vienā organizācijā izklausās traki. Runā, ka darbavietu veselīgi mainīt reizi piecos gados, treneriem jau tas nereti notiek vēl biežāk… Kad pameti "VEF Rīga", teici, ka negribēji kļūt par mēbeli, bet 17 gadi – tas, manuprāt, jau ir mēbeles statuss.

Jā, bet ir jau arī labas mēbeles. (Smejas) Teikšu godīgi – es domāju par savu ģimeni un bērniem, tāpēc īpaši nemaz nevēlos braukt prom, jo basketbols nav visa dzīve. Nav viegli nebūt mājās un ikdienā nevest bērnus uz dārziņu. Ļoti žēl, ka Latvijā man nav iespēju turpināt attīstīties kā trenerim. Zinu daudzus Latvijas trenerus, kuri būtu pieprasīti Eiropā, tomēr viņi izvēlas būt mājās kopā ar ģimeni.

Tu esi darbaholiķis?

Strādāju daudz, bet nezinu, kur novelkama robeža.

Vai tas nepalielina riskus, ka tu kā treneris kādā brīdī vari izdegt?

Noteikti. Man ir savi mērītāji. Piemēram, ja vairs neizbaudu basketbolu, tad saprotu – kaut kas nav kārtībā. Tas notiek regulāri. Vienkārši vairs neredzu spēli tik niansēti un precīzi. Tas ir saprotams, jo jebkura aktivitāte, ko veic ilgstoši, notrulina maņas. Izdegšanu veicina arī tas, ja slikti kontrolē emocijas. Vienā brīdī nonāc pārāk augstu, līdz ar to pēc kāda brīža esi pārāk zemu. Ir treneri, kuri reizēm gribētu būt agresīvāki un pacelt balsi uz spēlētājiem, taču vienkārši to nespēj. Tādu nav maz. Tāpat jāsaprot, ka uzbļaušanu spēlētājam no katra trenera puses vērtēs citādi. Ne vienmēr kliegšana ir slikti, taču, protams, piemēri no "VEF Rīga" pārtraukumiem – tie nav pozitīvi piemēri, un es sevi par tiem nekādā veidā neaizstāvu.

Mentālā puse ne mazāk svarīga arī spēlētājiem. Jāņa Timmas traģēdijas kontekstā man jājautā, vai tu kā treneris bieži pamani, ka spēlētājiem ir problēmas ārpus laukuma? Un kā tu šādos gadījumos rīkojies?

Es šīs lietas nenodalu, tās ir saistītas. Nav nekas labāks par regulāru komunikāciju ar spēlētājiem. Cenšamies, lai kāds no treneriem ar katru spēlētāju nedēļas laikā pavadītu noteiktas minūtes. Parasti tas ir saistīts ar basketbolu, bet reizēm sarunas sākas ar basketbolu, bet beidzas ar citām tēmām. Manā komandā ir spēlētājs, kuram šī ir pirmā pilnā sezona Eiropā, viņam mājās ir meita, bet ģimene nevar atbraukt uz Ziemassvētkiem. Redzu, ka viņa sniegums un enerģija pēdējā laikā ir zemā līmenī. Saprotu iemeslus, tādēļ drīzāk jācenšas viņam radīt konkrētas sajūtas, nevis jāapkaro iemesls. Es neteiktu, ka profesionālais basketbols ir grūts, drīzāk tas ir savdabīgs dzīvesveids. Ne visiem tas ir parocīgs un ne visi spēj ilgstoši demonstrēt savu labāko sniegumu.

Konkrēti Jāņa gadījums – viņš pie tevis spēlējis gan VEF, gan izlasē. Ziņa par viņa traģisko likteni tev bija šoks?

Protams. Kā treneris vienmēr esmu bijis par viņu labās domās. Galu galā viņš savulaik diezgan jaunā vecumā, būdams latvietis, bija kapteinis Sanktpēterburgas "Zenit" komandā. Manuprāt, tā ir mēraukla viņa personībai. Profesionālajā sportā cilvēkiem ir tendence uz maksimālismu, pat zināmu ekstrēmismu. Arī pēdējās spēlēs valstsvienībā no viņa puses bija jūtama tāda "visu vai neko" attieksme – vai nu esmu labākais spēlētājs, vai neesmu vispār. Manuprāt, viņa dzīves uztvere kopumā bija tāda, bet, jo īpaši, pēdējos gados.