Ar tautas ienaidnieka birku. Igors Miglinieks

Sestdienas priekšpusdienā, pašā saulgriežu priekšvakarā, kad esam ieradušies pie Igora Miglinieka viņa ģimenes mājās Jasmīnu ielā Ikšķilē, pēc vīrusa pandēmijas pauzes atsākas Ķīnas basketbola līgas spēles. Cīņā dodas arī viņa trenētā komanda, un Igoram būtu jābūt laukuma malā otrā pasaules galā, taču tā vietā laiski sēžam terases ēnā un dzesējamies ar Diānas sarūpēto saldējumu. "Gan jau atkal kāds teiks, ka Miglinieks nedara savu darbu," nosmej saimnieks, un ironija ir saprotama – Latvijas sporta jaunāko laiku vēsturē nav daudz personāžu, kuru rīcība un lēmumi dažādos laikos būtu izpelnījušies pretrunīgākus vērtējumus. Pats teic, ka ar savu bagāžu iemācījies sadzīvot un atradis iekšējo mieru, tomēr sarunas laikā jaušams – emocijas vēl turpat un gruzd...

Valūta. Visi jau zināja, ka spēlētāji šādās reizēs ved naudu.

Esi mēģinājis noskaidrot, kurš toreiz uzrakstīja ziņojumu? Kad pērn atvēra čekas maisus un tur atklājās viens basketbolā zināms uzvārds, tavs tēvs ar saviem komentāriem "Lietuvos rytas" sacēla zināmu viļņošanos.

(pasmaida) Tēva jūtas ir tēva jūtas... Viņš tolaik redzēja to netaisnību un, protams, pārdzīvoja. Tas nenozīmē, ka es noliedzu vai attaisnoju, ko izdarīju, taču tas tika izspēlēts negodīgiem ieročiem un pagriezts vajadzīgajā gaismā. Labi atceros tās dienas notikumus. Kad muitnieks atrada to naudu, es sāku ar viņu runāt un, kā šķita, kaut kā mācēju atrast īstos vārdus. Lūdzu, lai viņš nesačakarē mani, ka pateicību parādā nepalikšu... Bija tukša Šeremetjevas lidosta, lidojām agri, seši no rīta. Redzu, ka viņš jau paņem to somu un laidīs mani cauri, taču tad paceļ acis man pār plecu, sastingst un pasaka: "Igor, ņemogu, na tebja napisana bumaga..." (Igor, nevaru, par tevi ir uzrakstīts ziņojums – krievu val.) Viņš ņem somu atpakaļ, es pagriežos, bet tur jau nāk pats galvenais, ar "zvaigznēm"... Neesmu par to domājis, bet varbūt tagad iespējams aiziet un arhīvos uzzināt ko vairāk par to ziņojumu. Taču nav mans mērķis kādu tiesāt. Labāk man no tā nekļūs, un tāpat saprotu, ka nekas nav melns vai balts – apstākļi un taisnības var būt dažādas. Un nevienam nav tiesību pateikt otram cilvēkam, kā viņam būtu jādzīvo viņa dzīve. Ja kādreiz esi bijis sūdabrālis, pats to zini vislabāk, un dzīvot ar to domu arī ir tavs lielākais sods.

Tev pašam bija pārsteigums, kad izrādījās, ka maisos ir tas viens uzvārds? Tā paša cilvēka, kas sevi allaž pozicionējis kā neiedragājamu Latvijas patriotu.

(smaida) Pateikšu tikai vienu – lai man piedod, bet es neticu, ka kādam būtu jāfalsificē šīs kartītes un ziņojumi. Tajos laikos – tam nav jēgas. Vai pārsteigums? Tagad, kad uzdodat tādu jautājumu... Es nekad neesmu dzīvojis ar tādu pārliecību, bet tagad, atceroties dažādas situācijas un epizodes...