Īdžejs Roulends par sīkstajiem latviešiem, pastarīša mentalitāti un iespēju karjeru noslēgt Rīgā

Tas sanāca dabiski. Visi bija labi puiši, un tā bija nesavtīga komanda. Domāju, savu lomu nospēlēja arī balanss, ko veidoja tas, kādos punktos savās karjerās bija katrs no spēlētājiem. Mums bija jau pieredzējuši spēlētāji kā Kristaps, bija tādi, kas ir karjeras vidusdaļā kā Antans [Kavaļausks], bija jaunāki kā Dairis [Bertāns]. Bija Vils Denielss, kurš bija jaunais amerikānis, bet tai pašā laikā varēja sekot man, saprotot, ka ne vienmēr jāgūst 20 punktus katrā spēlē. Viņš saprata, ka pietiks ar komandas uzvaru, un viss būs kārtībā. Spēlētāji un treneris man to sezonu padarīja vieglāku, jo jau no paša sākuma iedrošināja un deva līdera statusu. Varēju būt es pats. Visi bija mierā ar savām lomām, ar visiem varēja parunāties. Varēju labāk pastāstīt citiem, kam iet cauri Vils vai citi amerikāņi. Citās komandās ārzemnieki tik ļoti neatveras vietējiem spēlētājiem, bet vietējie mēdz pārmest ārzemniekiem par pārāk daudz metieniem un citām lietām. Arī man pašam tajā brīdī jau bija sapratne par to, ka man vienkārši jādod viss, lai komanda spēlētu labi, nevis lai es iemestu visvairāk punktu. Komandas biedru atvērtība ļāva man būt tādam, kāds es patiešām esmu. Tas izveidoja ķīmiju ne tikai laukumā, bet arī ārpus tā. Ja pie manis atbrauc mani radinieki, tad varu ielūgt komandas biedrus pie sevis un ļaut viņiem iepazīt citu kultūru. Citur, kur esmu bijis, tostarp komandās ar lielākiem vārdiem, tas netiek prasīts, tur visi ierodas, paveic savu darbu un dodas prom. Ticu tam, ka VEF komandā esošās ķīmijas dēļ uzvarējām spēlēs, ko citos apstākļos būtu zaudējuši.

Kristaps arī pastāstīja par Pateicības dienas vakariņām – tu esot ielūdzis visu komandu pie sevis. Tā ir tradīcija, ko pārnes arī uz citām komandām vai arī izņēmums tevis jau aprakstītās komandas ķīmijas dēļ?

Nē, neesmu to darījis nekur citur. Ja nemaldos, pie manis ap to laiku bija atbraukusi mamma. Es pats negatavotu un tajā laikā nebiju attiecībās. (Smejas) Tagad esmu precējies un gatavot varētu mana sieva, bet toreiz izpalīdzēja mamma. Ja ne, tad droši vien es būtu aicinājis visus uz restorānu, bet tas, protams, nedod tādu pašu izjūtu, ko spēj dot ģimenes vakariņas.

Latvieši kā ziemeļnieki savstarpējās attiecībās var būt visai vēsi. Kā tu spēji atvērt latviešu sirdis?

Latvieši vispirms grib paskatīties, kāds cilvēks tu esi, un tikai tad sāk atvērties. Sezonas beigās jau par Kasparu [Bērziņu] vai Kristapu kā cilvēkiem jau zināju vairāk, arī par treneri. Latviešiem vispirms jāparāda, ka esi ieradies šeit labi darīt savu darbu, un tad jau laika gaitā var iepazīt cits citu tuvāk. Svarīgi saprast, ka man tiešām rūp tas, ko mēs kopā darām, rūp cilvēki šeit. Bet tas ir dabiski, man ir tāpat. Kad sezona tuvojās beigām, vai arī kad jau devos mājup, jutu daudz vairāk emociju pret mani nekā brīdī, kad biju uz vietas un kad visi koncentrējāmies darbam, kas jāpaveic. Citās kultūrās, piemēram, Itālijā vai Spānijā cilvēki jau uzreiz ir daudz emocionālāki, bet nedomāju, ka viens vai otrs variants ir sliktāks. Tā vienkārši ir, tā ir vietējā kultūra, pie kuras jāpierod.

Un basketbola laukumā? Esi uzspēlējis gan kopā ar latviešiem, gan pret latviešiem – kā tu raksturotu latviešu basketbolistu?

Viss atkarīgs no katra cilvēka rakstura. Esmu redzējis daudz dažādu stilu spēlētājus. Kristaps Valters ir viens no labākajiem metējiem, ar ko esmu spēlējis. Atceros, ka reiz pēc treniņa Malagā vēroju, kā viņš izmet simtiem metienu un aizmeta garām tikai divus vai trīs.