'Uzdāviniet man Ziemassvētkos Kanelo Alvaresu!' Ričards Bolotņiks gatavs iet līdz galam  (1)

Kad zaudē, tevi uzreiz steidzas norakstīt. Bieži dzirdēju – nu, kur tas Bolotņiks lien, viņam taču ir jau pieci zaudējumi. Taču šos zaudējumu piedzīvoju vēl laikā, kad nebiju sapratis, ka boksā varu kaut ko sasniegt. Tolaik vēl ballējos. Kad treneris pateica, ka man tā lieta padodas un šīs dotības nevajadzētu izniekot, sāku boksam pievērsties nopietni. Protams, spriedze ir vienmēr. Es vienmēr pārstāvu ne tikai sevi. Jā, iespējams, no šī turnīra bija atkarīga mana nākotne boksā, taču es to tā neuztvēru. Pirmkārt, ir jādomā pozitīvi. Otrkārt, ja arī zaudētu, tad tāds būtu mans liktenis. Atrastu sevi citā jomā vai arī atgrieztos un mēģinātu vēlreiz pierādīt, ka apkārtējiem nav taisnība.

Kad tevi piemeklēs zvaigžņu slimība?

Es ļoti ceru, ka nekad. Esmu daudz ko redzējis, esmu strādājis būvlaukumā un mazgājis grīdas. Zinu, kā ir tur apakšā, bet nezinu, kā ir tur augšā. Domāju, ka zvaigžņu slimības man nebūs. Esmu vienkāršs cilvēks. Nedomāju, ka sākšu uzvesties augstprātīgi, jo man pašam tādi cilvēki nepatīk. Turklāt man ir sieva un treneri, kuru klātbūtnē es to nevarētu atļauties. Es vienmēr būšu Rička no rajona, arī sešdesmit gadu vecumā.

Ko tev šī uzvara ir devusi finansiālā ziņā?

Pašlaik nekādu līgumu vēl neesmu noslēdzis. Ņemot vērā pašreizējos apstākļos, esmu vairāk nekā pārliecināts, ka būs kādas izmaiņas. Šobrīd neņemos spriest, par kādām summām varētu būt runa nākamajās cīņās. Taču ticu, ka esam kļuvuši vērtīgāki, un varēšu atļauties sievai nopirkt ne tikai ziemas zābakus, bet arī smaržas. Viņa gan saka, ka tas neesot svarīgi, galvenais, lai es būtu sveiks un vesels. Tikmēr es gribu, lai, atverot ledusskapi un drēbju skapi, tas būtu pilns.