Gatavs atgriezties Eirolīgā. Latvijas izlases 'karstākais' snaiperis – Rihards Lomažs

Labi izskatos! Droši vien to viņš bija domājis. (Smejas)

Tu savukārt atbildēji – paldies, ka biji mans mentors. Atceros, reiz stāstīji, ka bērnībā Kristaps bija tavs elks, bet vēlāk kopā spēlējāt "Ventspils" komandā.

Jā, viņš man daudz bijis blakus. Arī tagad uzturam kontaktus. Ja man ir kāds jautājums, tad uzprasu viņam, jo respektējuviedokli. Protams, patīkami, ka viņš ko tādu uzrakstīja. Viņš bieži man piezvana, un ir teicis, ka lepojas ar mani. Tas man nozīmē daudz.

Pagājušās sezonas vidū no Eirolīgas kluba Lionas ASVEL pārcēlies uz Vācijas komandu "Goettingen". Ņemot vērā, ka gribēji lielāku spēles laiku un lomu komandā, tas, šķiet, bija pareizs lēmums.

Jā, noteikti. Tas bija solis atpakaļ, taču manā vecumā svarīgākais ir spēlēt un apliecināt sevi, ko Vācijā pietiekami labi izdarīju.

Kā tev šķiet, vai Lionā tevi nenovērtēja vai tu pats tobrīd nebiji gatavs tajā līmenī spēlēt vairāk?

Pirmās sezonas pašā sākumā varbūt biju pārāk zaļš. Taču, kad man tika dotas iespējas, es labi adaptējos. Sapratu, ka varu spēlēt, un neviens komandas biedrs nebija par mani galvastiesu pārāks, jo īpaši, vietējie puiši. Mazliet nepaveicās ar treneri [Zvezdanu Mitroviču], kurš man sākotnēji pavisam neuzticējās. Par spīti tam ar laiku izkaroju sev minūtes laukumā, un uzskatu, ka esošajā situācijā aizvadīju labu pirmo sezonu ārzemēs. Otrajā sezonā... Nezinu, kas īsti notika. Arī viņi paši īsti nesaprata, ko grib. Mainījās treneris, par galveno kļuva [Tonija] Pārkera brālis [Tīdžejs Pārkers], kurš pat bija mans draugs. Šķita, ka viss būs kārtībā, taču aci pret aci viņš man teica vienu, bet darīja pavisam ko citu. Ja Mitrovičs varēja nosēdināt malā jebkuru, Pārkers bija pārāk labās attiecībās ar spēlētājiem. Turklāt, ja spēlētājs ir gados vecāks par tevi, tad ir neērti uz viņu kliegt. Tam vajag lielākas olas. Vismaz man izskatījās, ka reizēm viņam kāpj uz galvas, bet viņš ar to netiek galā.