Latviju viņš nav aizmirsis – atbildot uz telefona zvanu, Teds Nolans sasveicinās ar latvisko: labdien! Atvadoties saka "paldies", un no sirds priecājas, ka arī Latvija viņu nav aizmirsusi. Lielisks motivētājs, kura vadībā Latvijas hokeja izlase pirms astoņiem gadiem olimpiskajās spēlēs Sočos ceturtdaļfināla kaujā pret Kanādas zvaigznēm nonāca rokas stiepiena attālumā no lielākā sasnieguma komandas vēsturē. Savos 63 gados Nolans arvien ir uz slidām un sarunā ar MVP atzīst, ka jūtas labāk nekā tad, kad viņam bija 40. "Domāju, ka trenēšu līdz sava mūža beigām!"
Patiesībā pirmā lieta, kas man nāk prātā, nav saistīta ar pašām olimpiskajām spēlēm, bet gan kvalifikāciju. Jo tās bija uzvaras, ko izcīnījām mājās. Nedēļu pirms turnīra Sandis Ozoliņš izlēma nākt palīgā. To varētu salīdzināt ar situāciju, kurā Veins Greckis pēkšņi atgriežas, lai atkal pārstāvētu Kanādu. (Smejas.) Uzreiz pamanīju, cik daudz tas nozīmē mūsu jaunākajiem spēlētājiem. Ja viņš nebūtu atgriezies – man šķiet, mēs nebūtu tikuši...
Kopš kvalifikācijas pagājuši turpat desmit gadi, bet varbūt atmiņā aizķēries arī pats brīdis, kurā Ozoliņš pateica, ka spēlēs?
Jā! Kad kļuvu par Latvijas izlases galveno treneri, viena no pirmajām lietām manā blociņā bija – zvans Sandim. Vairākas reizes aprunājāmies, bet viņa atbilde nemainījās – saņēmu atraidījumu. Katru reizi mans jautājums sagaidīja cietu – nē. Un tad pēkšņi...
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!