Divdesmit gadu laikā viņš spēja izcīnīt godalgas ne tikai šorttrekā, bet arī ātrslidošanā, bet Vankūveras olimpiskajās spēlēs kļuva par pirmo sportistu pasaulē, kurš lielajā forumā startējis abos sporta veidos. Likumsakarīgi, ka uzkrāto pieredzi un zināšanas Haralds Silovs ir gatavs likt lietā arī pēc aktīvās karjeras beigām. Tomēr līdzās trenera darbam viņš ievēlēts arī Latvijas Olimpiskās komitejas Atlētu komisijā. Par sportistu lomu sabiedrībā bieži ticis runāts gan pandēmijas, gan kara laikā, tādēļ šoreiz uzrunājām Haraldu, lai pamēģinātu nodefinēt, kas tad ir mūsdienu sportists, kāda ir viņa sociālā atbildība un kāpēc sportisti tā vietā, lai kļūtu par viedokļu līderiem, biežāk izvēlas paklusēt.
Skaļums tomēr ir atkarīgs no personības, sekotāju skaita un arī vēstījuma. Manuprāt, minimums šajā situācijā sportistiem bija vismaz parādīt savu nostāju. Savā ziņā sportistus iztēlojamies kā mūsdienu Lāčplēšus, no kuriem tiek sagaidīts patriotisms, tautu vienojoša rīcība, valstsgriba.
Manā ideālajā pasaulē uz Maira Brieža nostājas paušanu es sagaidīju citu Latvijas sporta personību aktīvu pretdarbību.
Tā ir tāda atturēšanās. Arī no manas puses.
Viens teiks – kas gan es esmu salīdzinājumā ar Briedi, otrs tiešām baidīsies dabūt pa purnu, taču beigās uz skatuves parādās tikai Kristaps Zutis. Protams, varam apšaubīt viņa iemeslus konfrontācijai, taču neviena cita jau nav...
Komunikācija internetā pāraug zaimošanā un rupjībās. Jā, kāds varēja no noformulēt korekti. Varēja to pasniegt smalkāk. Taču Brieža gadījumā viņš ar savu vēstījumu par sevi visu ir pateicis. Kad sākumā piesauca viņa garīgo veselību, es par to īpaši neaizdomājos, bet pēc viņa pēdējiem postiem – bildes un teksta par iestādīto ozolu, iepriekš un tagad publicētajiem vēstījumiem, rodas iespaids, ka tur tiešām kaut kas nav saslēdzies. Tas šķiet neadekvāti, komiski un vienlaikus briesmīgi.
Man šķiet zīmīgi, ka hokejisti allaž pasniegti kā veči, kas ne no kā nebaidās un gatavi dūrēm aizstāvēt savu taisnību. Taču tad izrādās, ka tieši starp hokejistiem ir visvairāk to, kas gatavi piepelnīties pie slepkavām.
Laikam jau šajā gadījumā jārunā par vidi, kurā šie sportisti uzaug. Kā zināms, hokejā komandas sāk formēties jau pirmsskolas vecumā, tādējādi daudziem skola jau agrā vecumā paliek otrajā plānā. Es to redzu tā – hokejs viņiem ir karjera un bizness, kas būtiski atšķiras no individuālo sporta veidu pārstāvju uztveres.
Attaisojums par īsu karjeru un vēlmi nodrošināt pārticību savai ģimenei man izklausās pēc tā, ka cilvēks atzīst – esmu bezcerīgs idiots, kurš neko citu dzīvē neprot un tas ir vienīgais veids, kā spēju izdzīvot.
Precīzāk sakot – dzīvot pēc paša uzstādītajiem standartiem. Šeit nav runa par izdzīvošanu, bet gan dzīvošanu labi vai pat vēl labāk. Un šajā gadījumā pieslēdzas personiskās vērtības. Acīmredzot šiem cilvēkiem nav empātijas vai viņi dzīvo citā informatīvajā telpā.
Bet tev taču apkārt nav tikai ģimene. Tev ir draugi, paziņas, kolēģi. Un, ja pat Latvijas izlases hokejistam apkārt nav cilvēku, kas varētu mainīt viņa domas, tad, manuprāt, tā ir hokeja vides katastrofa.
Acīmredzot tā ir mantkārība, naudaskāre, alkatība. Bet tā ir šī cilvēka cena, par kuru viņš uz visiem laikiem pārdod savu reputāciju. Nezinu, vai viņš pats to apzinās.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!