Armands Puče: Gaļas izcirtēja pēdējais vārds

Latvijas sportā šajās dienās notika kāds gadījums, kas savā būtībā ir kā paskaidrojums – kā vaļsirdīga atzīšanās, vainu mīkstinošos apstākļos. Cilvēks, kas gadiem pie savas žaketes nēsājis augstu sasniegumu sporta un izcilības žetonu, vienā sarunā pēkšņi nolaidās uz zemes, lai tur arī paliktu. Rentgena uzņēmums rāda, ka šis cilvēks, pašam neapzinoties, noteicis nosacītajam pacientam tik precīzu diagnozi, ka visas tālākās manipulācijas var izrādīties tikai kā mēģinājumi ar pirkstu caurdurt debesis.

Kas notika tajā dienā, kad viņš piekrita savai liktenīgajai intervijai? Tam vispār nav nozīmes... Citējot pašu Ekmani – nozīme ir tikai medaļām. Un tās viņš var nolikt uz galda – kā pierādījumu, ka tie nav tukši vārdi. Ko viņš vēl tajā pēcpusdienā nolika uz galda? Sarūgtinājumu, ka bobsleja mazā sabiedrība viņa mantību kārtējo reizi ir iespiedusi skrūvspīlēs. Un sekoja uzskaitījums, kā krelles – bija Miņins... aizgāja... nāca Melbārdis...nolūza...atradām Ķibermani... atvadījās...Cipulis ieleca... aizgāja... Nav šaubu – ka būs arī nākamais. Ar to Ekmanis nepārprotami vēlējās pateikt, ka latvieši ir atkodoši bobsleja kodu un to sekmīgi pielieto. Ar minimālu cilvēku resursu un solīdām izmaksām, kas to papildina. Neskatoties uz virtuvē nenomazgātajiem traukiem un galda piederumiem... Starp citu, Latvija un Vācija ir vienīgās valstis bobslejā, kas iespringst nepārtraukti, visi pārējie – tikai olimpiskajā gadā. Un arī tas ir Ekmaņa standarts, lai gan varēja pa vienkāršo, pieticīgāk. Vienlaikus viņš nepateica, ka tas kaut ko stāsta arī par pašu sporta veidu, par nosacīto konkurenci – bet, ja Zintis šajā karaļvalstī ir iemanījies ievākt nodokļus un neviens neprotestē, vai tā vispār būtu viņa problēma? Un, tad bija sarunas kulminācija, kurā Ekmanis sportistus pielīdzināja gaļai...