"Esmu sava rakstura ķīlnieks," man reiz atzinās Aigars Fadejevs. Cilvēks, kas pustoņos nerunāja un mērenību nepazina. Kad lidoja, tad augstāk par visiem. Kad krita, tad sāpīgāk nekā citi. Viņam piemita pārcilvēciska degsme, bet uguns ir tāda lieta, kas gan silda, gan reizēm arī posta... Bet, domājot par Aigara atstāto mantojumu, nevajadzētu aprobežoties ar olimpisko medaļu, kas mazliet pat aizēno viņa personības unikalitāti. Jo olimpisko medaļnieku mums bijis daudz, bet līdzvērtīgas personības Aigaram Fadejevam nav bijis. Tāpēc izjūtu pienākumu dažas rindas uzskrāpēt.
Šīs rindas top naktī, jo nenāk miegs. Pārāk drūma diena, lai tā vienkārši aizmigtu. Pārcilājis galvā savas atmiņas no personiskās saskarsmes, sapratu, ka kaut kas jāuzraksta par Aigaru. Gribas ticēt, ka viņš priecātos, ja viņu atcerētos un piesauktu kā piemēru. Nevis kā paraugzēnu, bet – piemēru...
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
