Septembra nedēļās MVP slejās nokļuva stāsti par Andri Jēkabsonu un Raimondu Krolli. Pirmais savulaik bija PSRS izlases basketbolists, taču pēc spožās karjeras joprojām pilnībā nav adaptējies dzīvei bez sporta. Otrais – 18 gadus vecs futbolists, kurš par spīti talantam bumbas savaldīšanā ar kājām vienlaikus trenē smadzenes divās Latvijas augstskolās. Savelkot kopā abus šos gadījumus, pirksti paši sāk dancot pa klaviatūru...
Teiksiet – jā, bet tā jau ir Amerika, tur studentu sports ir visaugstākajā līmenī. Un – kas par to? Vai sporta vienīgais mērķis ir izaudzināt profesionālu atlētu? Protams, nestrīdos – uz augstiem mērķiem vajag tiekties, taču neviens nav aizliedzis domāt plašāk un lūkoties aiz apvāršņa. Lai dažus gadus vēlāk nebūtu tā, ka Pēteris jau sen kā vairs nav perspektīvais Pēterītis, bet ar vidusskolas atestātu kabatā vienīgās durvis veras uz trenera kursiem.
Sports ir lielisks veids, kā jaunam cilvēkam audzināt raksturu un veidot pašapziņu, taču tas nevar kļūt par vienīgo celtniecības materiālu, uz kura būvēt jaunās personības piramīdu. Te milzīga loma ir ne tikai vecākiem, bet arī bērnu treneriem un viņu redzējuma plašumam. Vai tie var iemācīt tikai apčubināt bumbu vai spēj arī veidot jauniešus par personībām? Iemācīt padot roku, kad esi nogāzis pretinieku no kājām, vai pēc zaudējuma tam pašam pretiniekam paspiest roku un pateikt paldies par spēli. Jo bez starmešu gaismām un fanu pūļiem – tā taču ir tikai spēle.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!