Armands Puče: Smadzenes ledusskapī, muskuļi – bļodā  (3)

Ja patīk nodarboties ar skriešanu, tad ir jāskrien. Bet, ja ar to nevar nodrošināt savu dzīvu, tad nevajag vainot citus – piemēram, valsti – ka jums tāds hobijs. Neviens nespieda Inesei Jaunzemei mest šķēpu, viņai tas patika, bet – maizi ņiprā meitene pelnīja kā izcils mediķis. Viņa taču varēja neiet lielās skolās, mest tik pīķi, un pēc tam, pēc gadiem divdesmit, teikt – ka nevienam viņa nav vajadzīga. Bet – nav jau arī, šādā formātā. Jo dienas beigās tas viss ir vajadzīgs tikai viņai pašai. Cilvēki, kas paši sevi nevar uzturēt, ir valsts sociālās aprūpes ziņā, bet – sports, ja gribi ar to nodarboties, ir brīva izvēle. Tātad – nav labi, ja esi nonācis noteiktā vecumā pie atziņas, ka tev neviens nepalīdz, lai gan ik dienas tiek cilāts simtiem kilogramu, noskriets – desmitiem kilometru, trenējot izturību, reakcijas ātrumu, spēka eksploziju utt. Forši! Kāpēc tas tev ir jādara?

Vieniem ir dzelžaina pārliecība, ka to vajag darīt tāpēc, ka visā pasaulē to dara. Citi runā, ka sports palīdz norūdīt raksturu. Jā, tā ir taisnība.