Tiesa, 1989. gadā Baltijas republikās jau vārījās neatkarības zupa un plīvoja savi karogi. Uz mirkli padomju propaganda bija samulsinājusi Lietuvas basketbola zvaigzni Marčuļoni, kas 1989. gadā vairākos strādnieku mītiņos tā kā aizstāvēja PSRS vadošo lomu, bet tad viņam gluži vienkārši palika kauns. Tāpat kā pēc 1990. gada pasaules čempionāta nokaunējās jau minētais treneris. Kāpēc te pieminu leišu basketbolistus? Viņu demaršam sekoja līdzi arī latvieši un pārmaiņu iedvesmotajiem nebija nekādu šaubu, ka tas ir pareizs lēmums – pat, ja tā ir karjeras cena. Bet, leiši teica, ka turpmāk viņi spēlēs bumbu tikai zem savas karoga, un – to bija grūti pārprast. Tāpēc, atgriežoties 1992. gada janvārī, šādas dilemmas – kurā pusē nostāties – visā Baltijas telpā nevienam vairs nebija. Jo puse vairs bija tikai viena – sava valsts!
Kāpēc Gundars Vētra un brāļi Miglinieki tomēr dažus mēnešus vēlāk nolēma nespēlēt nacionālajā izlasē, tādējādi nepatīkami pārsteidzot nospiedošu vairākumu savu tautiešu?
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!