Kad saku, ka nevēlos, lai mans bērns kļūtu par profesionālu sportistu, draugi un paziņas ir vieglā neizpratnē. Nepārprotiet, man nekas nebūtu pretī, ja arī mans puika spēlētu kā Kristaps Porziņģis vai Elvis Merzļikins, jo tad vismaz pietiktu naudas veselības aprūpei pēc karjeras beigām. Taču iespēja, ka tā notiks, ir pavisam niecīga.
Līdz zināmam vecumam sports nedrīkst būt prioritāte. Tas ir vērtīgs hobijs, izklaide, taču ne potenciālās karjeras sākums. Žēl noskatīties uz sportistiem, kas neprot gramatiski pareizi rakstīt, nemāk izteikties, dzīvo bailēs par iespējamo neveiksmi. Bieži vien tās ir sekas spiedienam, ko jau bērnībā radījuši treneri, vai vēl skumjāk – vecāki. Arī pēc karjeras beigām ir neticami grūti pakārt botas uz nagliņas, pārslēgties uz citu ikdienas režīmu un atrast tajā sportam kaut cik līdzvērtīgus kairinājumus. Jo cilvēks jau bērnībā ir atdevis savu dvēseli.
Nav pārsteigums, ka vienā brīdī atlētam rodas sajūta, ka viņš uz saviem pleciem nes smagu nastu un ziedojas sabiedrības labā, tādēļ viņu par visām varītēm ir jāatbalsta un jācenšas nekritizēt, lai tikai neaizvainotu šī krustu nesošā cilvēka jūtīgo dvēseli.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!