Viņa ceļojums no favelām līdz pasaules futbola virsotnēm ir stāsts par izturību, talantu un milzīgo mīlestību pret spēli. Viņa spēles stils iemiesoja Brazīlijas futbola būtību: meistarīgs, pārdrošs un vienmēr izklaidējošs. Romario bija vairāk nekā tikai spēlētājs, viņš bija mākslinieks, bet futbola laukums bija viņa audekls. Kā jau ikvienam māksliniekam, viņam bija grūtības ierobežot sevi profesionālā sporta stingrajos rāmjos. Tomēr personības šķautnes, kas reti tika novērtētas futbola vidē, vēlāk palīdzēja izveidot sekmīgu politiķa karjeru.
"Man nemaz nebija jādodas uz 1994. gada Pasaules kausa finālturnīru Amerikā. Tā ir patiesība," "The Player’s Tribune" raksta Romario. "Brazīlijai vajadzēja viegli kvalificēties, un, tā kā es biju caurkritis pie vairākiem treneriem, viņi mani nekad nebūtu izsaukuši. Taču pēdējā spēlē pret Urugvaju mums obligāti bija jāuzvar vai jānospēlē neizšķirti. Treneri zināja, ka, ja viņi to nepaveiks, viņiem būs jāpamet valsts. Un, ko viņi izdarīja? Viņi atgriezās pie sava labākā spēlētāja. Es nejutu spiedienu. Biju tur, lai izklaidētos. Apsolīju Rikardu Ročam – divreiz izmetīšu bumbu pretiniekam starp kājām, divreiz pārmetīšu to viņiem pāri un iesitīšu divus vārtus. Pēc pirmā puslaika kāds uz soliņa kliedza: "Kā tad būs ar tiem diviem vārtiem?" Bet es atbildēju: "Atslābsti, vecīt. Visam savs laiks."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
