Māca cīnīties, nevis kauties. Huligānu vecākais brālis Manvels

"Atsevišķus bariņus vienkārši nedrīkstēja ielaist klubā, kur tie apdraudētu pārējos klientus, tāpēc labāk bija tikt ar tiem galā jau uz ielas," skaidro Manvels. "Bet tu pamēģini ieskaidrot apreibušam cilvēkam, ka viņam šodien nevajag apmeklēt klubu. Es gan esmu ļoti komunikabls un vienmēr līdz pēdējam centos konfliktu atrisināt sarunājoties. Taču bija reizes, kad visai ātri tapa skaidrs – viņš negrib sarunāties, viņš ir gatavs kauties ar visiem pēc kārtas. Pieņemts teikt, ka nevajag sist pirmajam, taču tas nav pareizi – ir situācijas, kad tev ir jārīkojas pirmajam. Jo – ja palaidīsi garām pirmo sitienu, nav teikts, ka spēsi piecelties. Un tad tev uz kapakmens uzrakstīs: "Toties nekad nesita pirmais...""

Viņa darbs apsardzē beidzās pirms pieciem gadiem pēc kāda īpaši brutāla kautiņa. Tonakt Manvels aizslēdza naktskluba durvis, apsēdās uz kāpnēm, raudzījās asins peļķē uz asfalta un uzdeva sev jautājumu – ko es, normāls cilvēks būdams, šeit vispār daru? Pēc brīža viņš piecēlās, uzkāpa ēkas otrajā stāvā un naktskluba vadībai paziņoja, ka šī bijusi viņa pēdējā darba diena. "Biju sapratis, ka šajā vidē ne tikai neattīstos, bet arī degradējos. Man apkārt bija tik daudz agresijas – nemitīgi bija jāskaidrojas un jākaujas, jānoraugās uz narkomāniem un netīrību. Caur manām rokām tualetes podā ir nonācis tik daudz narkotiku, cik, iespējams, nav redzējusi pat policija."

35 gadu vecumā Manvels joprojām nekad nav lietojis alkoholu vai smēķējis, bet narkotikas viņam vispār ir tabu. Pat doma, ka viņš pamēģinās kādu narkotisko vielu un tādēļ kāds varēs viņu nosaukt par narkomānu, Manvelam šķiet pretīga. Vēlāk viņš norādīs uz vēl kādu būtisku iemeslu, kādēļ viņam ir svarīgi vienmēr saglabāt skaidru prātu.