Viņa sāka ar skriešanu uz laiku trīs reizes nedēļā – sākumā pusstundu, tad četrdesmit minūtes, stundu. "Nepievērsu uzmanību noskrietajiem kilometriem un ātrumam, vienkārši kāpināju laiku, ko pavadīju skrienot. Ja biju skrējusi stundu, bet joprojām jutos labi un gribējās skriet vēl, tā arī darīju. Nekādus speciālos gadžetus – pulsometru, pulksteni – sākumā neizmantoju, paļāvos uz sajūtām un to laika nogriezni, ko biju sev atvēlējusi," atceras Diāna. Papildus tam sāka arī vairāk staigāt, piemēram – uz darbu un atpakaļ gāja kājām.
Pēc reizes, kad izdevās noskriet 15 kilometru ("tobrīd tas šķita kaut kas neiedomājams!"), prātā pirmoreiz iešāvusies doma par to, ka vajadzētu izmēģināt spēkus pusmaratona distancē. Aizrāva sacensību azarts, iespēja redzēt citus skrējējus. Distanci Diāna pieveica bez grūtībām, bet problēmas sākās nedaudz vēlāk, proti, gadījās iedzīvoties traumā. Sāpošas cīpslas dēļ teju visu 2014. gadu viņa bija spiesta ar skriešanu iepauzēt. Taču, ja reiz āķis lūpā.... Tā Diāna treniņus pamazām atsāka. Vēl vairāk – izlēma, ka vēlas noskriet savu pirmo maratonu!
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!