Neesmu redzējis draņķīgākus apstākļus, kādos būtu aizvadīta augstākā līmeņa futbola spēle. Sniegputenis, dubļu masā pārvērties zāliens, uz kura spēlētāji regulāri paslīd un nokrīt – tieši šāda bija skatuve, uz kuras 1997. gada oktobrī Pasaules kausa kvalifikācijas spēlē Itālijas valstsvienības rindās debitēja Džanluidži Bufons. Šīgada sākumā viņam apritēja 43 gadi un viņš noslēdza savu pēdējo sezonu Turīnas "Juventus" rindās. Tomēr noslēgt karjeru viņš vēl nav gatavs, jo šomēnes piekrita parakstīt divu gadu līgumu ar savu pirmo profesionālo komandu "Parma". Katram izcilam vārtsargam būs savi piekritēji un apbrīnotāji, taču neviens divdesmit gadu garumā nav varējis sacensties ar Bufonu stabilitātē.
Pat tīņa vecumā viņš nekad nebaidījās pieņemt izaicinājumu. "Kopš biju bērns, man allaž patika sarežģīti uzdevumi. Ik reizi, kad man bija jāpieņem lēmums, es sekoju savai dabai. Esmu cilvēks, kam vienmēr patīk stāties pretī lieliem, pat neiespējamiem izaicinājumiem. Būt par futbola vārtsargu ir mana rakstura un manas dabas rezultāts," uzskata Bufons.
Džidži piedzima 1978. gada 28. janvārī nelielajā Karrāras pilsētā Toskānas reģionā. Taču uzreiz pēc dzimšanas Marijai Stellai un Adriāno Bufonam pat neradās iespēja mazo puisēnu paņemt rokās. Nabassaite bija aptinusies ap viņa kaklu un sejas krāsa liecināja par skābekļa trūkumu, tādēļ medmāsa steidzami nogādāja jaundzimušo intensīvās aprūpes nodaļā. Inkubatorā mazais Džidži pavadīja gandrīz nedēļu, un nebija zināms, vai skābekļa bads nebūs bojājis viņa smadzenes.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!