Pagājuši jau divdesmit gadi kopš vienas no lielākajām sensācijām ne tikai futbola, bet arī visa sporta vēsturē. Pirms 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīra grieķi lielajos turnīros nebija izcīnījuši nevienu uzvaru, tāpēc viņu izredzes kļūt par čempioniem bukmeikeri novērtēja kā 150:1. Mazākas izredzes triumfēt Portugālē bija tikai Latvijas izlasei. Tomēr Oto Rehāgela vadītā Grieķijas futbola izlase, kura neizcēlās ar novitātēm, taču bija neticami efektīva, Pelnrušķītes stāstu izdzīvoja līdz pat laimīgajām beigām.
Trenera Rehāgela neorientēšanās grieķu futbolā un grieķu valodā pēc viņa paša teiktā izrādījās lielāka problēma, nekā viņš bija gaidījis. Dažiem radās aizdomas, ka Rehāgels devies nosacītā pensijā uz siltāku klimatu, taču šķita, ka viņa vecās skolas maniere, koncentrējoties uz spēlētāju stiprajām pusēm un netērējot pārāk daudz laika pretinieku taktikas izpētei, darbojās lieliski. Rehāgels piedāvāja maz norādes Grieķijas spēlei uzbrukumā, būtībā paļaujoties uz spēlētājiem, ka viņi paši atradīs pareizos risinājumus. Treneris vēlējās, lai spēlētāji neriskētu darboties ar bumbu tuvu saviem vārtiem, tādēļ ātri nogādāja to uz priekšu, taču konkrētu shēmu uzbrukumā nebija. Šķiet, ka starp spēlētājiem bija arī neformāla vienošanās, ka viņi mēģinās nospēlēt pirmo puslaiku 0:0, bet otrajā puslaikā, kad pretinieki būs noguruši un nokaitināti, virzīsies uz priekšu...
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
