Boksa vēstures grāmatās ir neskaitāmi stāsti par drosmi, sīkstumu un apņēmību. Taču tikai daži var konkurēt ar neparasto stāstu par Hariju Haftu – ebreju bokseri, kurš pārdzīvoja Aušvicas šausmas, piedalījās cīņās uz dzīvību un nāvi, bet vēlāk tikās ar dažiem no boksa pasaules skaļākajiem vārdiem, tostarp leģendāro Rokiju Marčiāno. Viņa stāsts ir par cilvēka spēju izturēt un nesalaužamo gribu dzīvot.
Viena no mazāk zināmām zvērībām, ko nacisti pastrādāja Otrā pasaules kara laikā, bija boksa cīņas, kas piespieda jau tā novājējušos ebreju ieslodzītos cīnīties vienam ar otru līdz nāvei, lai tikai izklaidētu vācu SS (Schutzstaffel) virsniekus. Līdzīgi kā gladiatoru cīņas Romas impērijā, tās varēja turpināties bezgalīgi, līdz viens cīnītājs atstāja otru asiņainu un bezsamaņā – tik novājinātu, ka viņš bija nederīgs verga darbam un tika aizvests uz gāzes kameru vai krematoriju, vai nošauts turpat, uz vietas. Kamēr SS virsnieki sveica uzvarētāju, vienīgais apbalvojums bija papildus kumoss ēdiena, lai viņam pietiktu spēka nākamajai cīņai.
Ja Harijs gribēja dzīvot, viņam nekas cits neatlika kā vien cīnīties, un Hafts kļuva pazīstams ar savu sīkstumu un apņēmību. Cīņas tika organizētas tā, lai tās būtu nežēlīgas, neņemot vērā cīnītāju veselības stāvokli vai prasmes. Bieži vien ieslodzītie bija spiesti cīnīties bez atbilstošas apmācības vai ekipējuma, tādējādi daudzi tika piekauti līdz nāvei...
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
