Latvijas sporta vēsturē bijis daudz ievērojamu komandu, kas katra savā laikā un vietā paveikusi ko ļoti nozīmīgu un atmiņās uz mūžiem paliekošu. Kāda vairāku gadu garumā, cita – vienā sezonā, vēl kāda – tikai vienā spēlē, taču visas – spilgti. Šī rakstu sērija būs veltīta šīm komandām. Noteikti varētu vairāk, taču kaut kur svītra vienmēr ir jānovelk, un tā nu mēs esam atlasījuši 20 komandas. Kādai putekļu kārtiņa paspējusi sakrāties biezāka, citai vēl pavisam niecīga, taču – pūtīsim nost un kārtosim glītā rindiņā uz paaugstinājuma, citu pie citas! Šoreiz gan nemēģināsim sarindot, kura pirmā un kura vienpadsmitā. Tā būs jūsu, MVP lasītāju, privilēģija – pēc tam, kad būsim izstāstījuši visus 20 stāstus. Šoreiz atkāpsimies pavisam nesenā pagātnē, kad Latvijas hokeja izlase aizvadīja savas veiksmīgākās olimpiskās spēles vēsturē.
Te gan bija neliela problēma – Ozoliņa vārds nebija atrodams IIHF iesniegtajā paplašinātajā kandidātu sarakstā. Šo rindu autors tajās dienās Sanktmoricā apmeklēja pasaules čempionātu bobslejā un skeletonā, kur starp viesiem bija arī IIHF prezidents Renē Fāzels. Ozoliņa sāga lika mobilizēt visus olimpiskās saimes spēkus un Latvijas bobsleja dzīves vadītājs Zintis Ekmanis ar mobilo tālruni rokās steidza pie Fāzela, kuru otrā galā jau gaidīja viņa "tuvais draugs" (paša Lipmana apzīmējums). Un draugi patiešām sarunāja, ka atsevišķos gadījumos atkāpes ir pieļaujamas. Ozoliņš norija 2011. gada pavasarī Lipmana servēto krupi un pēc divdesmit četrām stundām jau bija Rīgā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!