Pirmā reize, kad Klintam Malarčakam vajadzēja nomirt, bija 1989. gada 22. martā, kad pretinieka slida spēles laikā pāršķēla viņa rīkli. Toreiz viņu šajā saulē noturēja viens milimetrs, pāris sekunžu un Bufalo "Sabres" komandas trenera operatīvā rīcība. Asinis stindzinošais negadījums joprojām tiek uzskatīts par vienu no baisākajiem mirkļiem NHL vēsturē, bet paša Malarčaka dzīvē iezīmēja sākumu skarbai cīņai ar iekšējiem dēmoniem, kas viņa dzīvību gandrīz izdzēsa vēl divreiz. Tomēr viņš izdzīvoja. "Dievs mani pasaudzēja trīsreiz, lai varu palīdzēt tiem, kuri cieš," pārliecināts bijušais hokeja vārtsargs. Kā atgādinājums tam kalpo rēta uz kakla un lode galvā...
Vārtsargs bija šokā – tāpat kā ikviens, kurš notiekošo vēroja klātienē vai pie TV ekrāniem. "Blues" uzbrucējs Riks Mīgers steidzās uz komandu soliņu, kliedzot pēc palīdzības, tiesnesis Terijs Gregsons tikmēr stāvēja līdzās Malarčukam un steidzināja, lai gādā nestuves, jo citādi hokejists noasiņos līdz nāvei. Spēlētāji stāvēja kā sastinguši, kādam palika nelabi, liekot atstāt pirmsspēles maltīti turpat uz ledus...
Pie sakņupušā vārtsarga pirmais piesteidzās treneris Džims Picutelli, kurš ar medicīnisko pārsēju centās apturēt asiņošanu, uzspiežot uz brūces. Gandrīz nespēdams paelpot, Malarčuks tvēra pēc gaisa. Bija skaidrs, ka pārrauta arī jūga vēna, taču Picutelli saglabāja mieru: "Dari to, ko tev teikšu. Mēs tevi izglābsim."
"Džim, es nevaru paelpot," Klints čukstēja, un treneris nedaudz atbrīvoja satvērienu uz kakla.
"Tu elposi tikai tik daudz, lai būtu pie samaņas, kamēr dabūsim tevi pie ārsta," noteica Picutelli.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!