"Zilais cirvis, zilais cirvis..." Kāpēc sportā aug čīkstētāju paaudze, kas negrib redzēt paši savas kļūdas

Čehu arbitru Antonīna Jeržābeka un Vladimira Šindlera vārdi dziļi iesakņojušies Latvijas hokeja līdzjutēju folklorā. Kā smejies, ja sporta fans sajutis netaisnības rūgto piegaršu – vairs nepierādīsi, ka to drīzāk radījis alus, nevis tiesneša nepareizais lēmums. Problēma saasinās, kad tiesnešu zākāšanas ieradumi tiek pārnesti uz jauniešu sacensībām, kurās svilpe kaklā bieži vien uzkārta tikai dažus gadus vecākam pusaudzim. Bērni, viņu vecāki un pat treneri atdarina profesionālā sporta kaitīgos paradumus, kas veidojušies jau bērnībā. Apburtais loks?

"Ikviens, kurš pēdējo desmit gadu laikā bijis jauniešu sacensībās, būs pamanījis ietekmi uz jaunatnes sportu. Mēs audzinām aizvainotu bērnu paaudzi, kuri no saviem varoņiem iemācījušies justies tiesīgi apstrīdēt katru lēmumu tā, it kā to akceptēšana būtu domāta pēdējiem muļķiem. Mācām viņiem ne tikai necienīt autoritātes, bet pat nicināt tās. Mācām pieņemt uzskatu, ka cilvēki, kas rūpējas par noteikumu ievērošanu, ir tikai krāpnieciskas sistēmas pakalpiņi, un, ka dzīve ir tikai negodīgu lēmumu virkne no varas pārstāvju puses."

Devins Gordons savā publikācijā "The Atlantic" norāda, ka liela daļa cilvēku patiesībā nemaz nevēlas ticēt, ka pasaule ir godīga. Viņi labprāt izvēlas ticēt, ka pasaule pret viņiem ir negodīga – jo tādā gadījumā nav jāizjūt atbildība par savām neveiksmēm. Smiekli vai asaras, bet realitāte ir tāda, ka paši spēlētāji laukumā kļūdās daudz biežāk nekā tiesneši. MVP aprunājās ar vadošiem pašmāju populārāko sporta veidu tiesnešiem un Latvijas Olimpiskās vienības sporta psiholoģi, lai mēģinātu saprast, ko patlaban šajā jomā vērojam Latvijā un kur meklējama problēmas sakne. "Tā vienkārši kļūst par normu – ja tētis un mamma lamājas, tad kāpēc gan viņš nevarētu zākāt tiesnesi?"