Sports dziedē un dara stipru. Vienalga trauma piemeklējusi agrā bērnībā, vai pieauguša cilvēka dzīvē – parasportā nav vecuma ierobežojumu. Latvijā ir ļaudis, kuri ar to nodarbojas, un ne mazāk svarīgi – arī tādi, kas trenē un viņiem palīdz. Tomēr situācija ir tāla no ideālas, problēmu netrūkst, turklāt – jo tālāk no galvaspilsētas, jo izteiktāk. MVP pētīja, kādas iespējas Latvijā ir cilvēkam ar invaliditāti, kurš savas dzīves kvalitātes uzlabošanai un piepildījumam nolēmis pievērsties fiziskām aktivitātēm.
Ierasts, ka basketbolā, futbolā, hokejā vai tenisā augstāko virsotņu sasniegšanai lielākoties jāsāk trenēties agrā vecumā, taču ar parasportu ir citādi. Galu galā neviens nav pasargāts no nonākšanas ratiņkrēslā arī 35 vai 40 gados, taču tas aizvien ir adekvāts vecums, lai domātu par sportista karjeru. Latvijas titulētākais sportists ar invaliditāti Aigars Apinis šogad Parīzes paralimpiskajās spēlēs par vicečempionu diska mešanā kļuva 51 gada vecumā, turklāt karjera var izvērsties gara – Apiņa pirmās spēles bija tālajā 2000. gadā Sidnejā, vien divus gadus pēc sporta karjeras uzsākšanas, un šodien, 24 gadus vēlāk, vismaz publiski nav izskanējis nodoms to noslēgt.
Sākot tuvāk interesēties par šo jautājumu, diemžēl apstiprinās pieņēmums, ka izteikti lielākās iespējas Latvijā sākt nodarboties ar parasportu ir Rīgā. Tomēr risinājumu var atrast arī tiem, kas tālāk no galvaspilsētas. Un arī viņiem perspektīvā ceļš uz paralimpiskajām spēlēm ir vaļā.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!