Vaicāti par vides pieejamību sporta kompleksos un zālēs Latvijā, parasportisti kopumā ir apmierināti. Varbūt tāpēc, ka visai pieticīgi – galvenais, lai var tikt tualetē un dušā. Ja vien grib trenēties, risinājumus varot atrast. Parabobslejā uzkrauj vai notīra sniegu, lai ratiņi var izbraukt, tikmēr ratiņbasketbolisti no visas Latvijas brauc trenēties uz Cēsīm – jo tur tiek bāzēti speciālie ratiņkrēsli, kurus ikdienā pārvietot ir izaicinājums...
Ilggadēja sieviešu sēdvolejbola izlases trenere, kā arī parabobsleja trenere Vita Kotāne uz vides pieejamības problemātiku raugās ar viņas "skarbo humoru" – viņasprāt, cilvēki ar kustību traucējumiem nevar un nevarēs patstāvīgi tikt pilnīgi visur. Pieprasīt ko tādu esot kaprīza vēlme un pat bezkaunība. Viņa ar parasportistiem strādā jau no deviņdesmitajiem gadiem. "Kur gribam, tur trenējamies. Neviens nav teicis, ka esam lieki. Drīzāk paši sportisti sākumā saka "ko tad es te darīšu", bet tas ar laiku pāriet. Tas viss ir radošs process. Netiec vienā sporta zālē, ej uz citu!"
Trenere sarunā ar MVP vairākkārt uzsver, ka cilvēkiem ar invaliditāti nav jābūt priviliģētākiem nekā pārējiem, un integrācijai jānotiek abpusēji. "Es kā trenere nevaru sevi stādīt augstāk tikai tāpēc, ka man ir invalīdu sportistu komanda, tas būtu augstprātīgi. Nevaru pateikt, ka mums vajag vairāk nekā citiem. Jāintegrējas abpusēji," viņa pārliecināta. "Vakar biju Daugavas stadionā – viss super, ej un trenējies! Biju tur kādas četras stundas, taču neredzēju nevienu sportistu ar invaliditāti..."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!