Olimpiskā medaļa, kuras nebūs. Revolūcija, skandāli un zaudētā paaudze Latvijas šorttrekā

Viņa uzskata, ka saglabāt iepriekšējo modeli un treneri Horspūlu liegusi tikai nespēja vienoties par trenera darba atalgojumu, kas bijis 30-35 tūkstošu eiro gadā robežās. "Ir dažādi valsts un starptautiskie projekti, šo summu varēja savākt. Galu galā sezonas izdevumu minimālā tāme bija 200 tūkstoši, bet mēs varējām atrast šo naudu. Domāju, ka asociācija nobijās no lielajiem cipariem, lai gan pretī varējām nolikt rezultātus, kas dod iespēju daļēji atgūt ieguldīto.

Pašreizējais izlases treneris Jēkabs Saulītis nevēlas piekrist, ka pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm ir sperts solis atpakaļ, jo viņš iepriekšējā ciklā vērojis un mācījies no Horspūla un Krievānes. "Toreiz viss bija koncentrēts uz komandu. Apbrīnoju to, ko viņi paveica tik īsā laika posmā. Jelgavā foršākais bija kolektīvais spēks. Šobrīd šāda sistemātiska darba nav. Metodika atšķiras, jo katras skolas treneri paši uzņemas atbildību par rezultātu. Nav vienota mehānisma. Taču saprotu, ka pie pašvaldību atbalsta modeļa praktiski nebija iespējams saglabāt iepriekšējo modeli."

Saulītis ir pārliecināts – ja Roberts Zvejnieks un Roberto Puķītis būtu palikuši šorttrekā, tad Latvijas komanda stafetē būtu medaļās. Tāds arī bijis Horspūla un Krievānes mērķis. Tagad par lielāko trūkumu viņš uzskata menedžēšanu. "Es jau nevaru aicināt kādu uz Ventspili, ja te viņiem nebūs atbalsta. Nav mums izlases, kā tas ir lielajās valstīs. Finansējums neiet caur asociāciju, esam atkrīgi no pašvaldībām."