Katrās olimpiskajās spēlēs uzrunās, zvērestos un saukļos izskan apņēmība par tīru sportu un pasauli bez dopinga, tomēr tikpat regulāri šīs sērgas apkarotāji saņem pamatīgu pļauku sejā no blēžiem, kas arvien atrod jaunus robus testēšanas sistēmās. Tagad viņiem ir jaudīgs palīgs – Covid-19... Vai Tokijas olimpiskās spēles pandēmijas piesegā šovasar draud kļūt par netīrākajām šajā gadu tūkstotī?
Interesanti, ka vairāk nekā puse aptaujāto, komentējot paši savus grēkus, pauda pārliecību, ka arī citvalstu sportisti noteikti izmanto pandēmijas laiku, lai uzlabotu sniegumu ar aizliegtiem līdzekļiem, bet, izvērtējot savu tautiešu godaprātu – balstoties gan uz sev zināmo, gan varbūt vienkāršu aizdomām – par potenciālajiem krāpniekiem nodēvējuši gandrīz 30 procentus sportistu. Proti, trīsreiz vairāk, nekā uzdrošinājās atzīties. "Cilvēciski šādas aizdomas ir viegli izskaidrojamas un saprotamas. Tikai kvalitatīva un regulāra dopinga kontrole rada pārliecību par tīru sportu. Ja tādas nav, tad paliek plašas iespējas varbūtības teorijām un aizdomām par viena vai otra sportista negodīgu rīcību," atzīst Taigārts.
Degvielu aizdomu ugunskurā pielēja pagājušā gada rudens, kad aptuveni mēneša laikā pēkšņi krita trīs garo distanču skrējienu rekordi. It kā nekas īpašs, un tomēr tāda dīvaina sakritība – ja ņem vērā, ka visi šie sasniegumi bija nepārspēti vismaz desmit gadus.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!