Eksporta sniegs, kaktu bizness un viltotā ledus sirds. Olimpisko pretrunu smogs pār Pekinu

Organizatori tiešām rīkojās. Piemēram, nolēma kalnu slēpošanu rīkot divās dažādās norises vietās – attiecīgi 90 un 160 kilometru attālumā no galvaspilsētas. Lai iekārtotu kalnu nogāzes, nācās nolīdzināt 1500 vietējo iedzīvotāju namu, taču – tas tāds nieks kopējā valsts notikuma vārdā. Tāpat valsts ierobežojusi ražošanu, lai Pekinas debesīs samazinātu gaisa piesārņojumu un dūmakainās ikdienas vietā varētu pasaules sportistus sagaidīt zem "zilām olimpiskajām debesīm". Pagaidām gan vietējiem iedzīvotājiem nav īsti skaidrs, kā viņu mājokļos gaidāmajā ziemā nonāks siltums – jo ar mērķi samazināt oglekļa emisiju gaisā valdība ierobežojusi siltumenerģijas ražošanu. Bet – gan jau pacietīs! Tāpat atbalstu olimpisko spēļu uzņemšanai un rīkošanai šiem ļaudīm neviens neprasa...

Globālais efekts: Pekinai precedents vienā rāvienā spārnojis citu sapņotāju cerības. Proti, ja agrāk valdīja neapstrīdams uzskats, ka šādu notikumu var organizēt tikai tur, kur ir ziemai atbilstoši apstākļi un vide (kas būtu tikai normāli!), tad Ķīna demonstrē ko citu: ja sniega būs par maz, tad savedīsim no citurienes vai saražosim mākslīgo. Tas nozīmē, ka turpmāk ziemas olimpiskās spēles var notikt jebkur pasaulē! Ja vien ir nauda un iespējas, lai realizētu šādus ambiciozus plānus. Kas zina, varbūt sagaidīsim slēpošanas un bobsleja sacensības Katarā vai Apvienotajos Arābu Emirātos...

Bet, ja par eksotiskām zemēm – šķiet, ka Ķīnai ceļā uz rīkošanas tiesību iegūšanu palīdzējusi pati... Arandelas sniega karaliene! Par ķīniešu prasmēm radīt perfektas kopijas jebkam uz šīs planētas, šķiet, nevienam šaubu vairs nav – tā ir pakaļdarinājumu citadele. Amizanti, taču šo prasmi lika lietā arī Pekinas spēļu organizatori. Piedāvājot oficiālās spēļu himnas versijas, galdā tika likts arī skaņdarbs "Sniegs un ledus dejas", ko izdzirdot, vērtētāji (vismaz tie, kam mājās mazi bērni) saskatījās...