Pašreizējā valsts likumdošana provocē trenerus un sporta skolu vadītājus veidot līdzfinansējuma attiecības ar bērnu vecākiem, kas balansē uz Krimināllikuma robežas. Tāda atziņa šā gada martā Latvijas Televīzijā izskanēja no Bērnu un jauniešu basketbola skolas (BJBS) "Rīga" direktora Gunta Šēnhofa mutes. Pēcāk medijam MVP viņš atzina – tik vaļsirdīgi runājis, lai apzināti pievērstu valsts un pašvaldības atbildīgo ierēdņu uzmanību. Neskatoties uz 22 gadu pieredzi amatā, viņam ar mazāk riskantām metodēm nav izdevies atrisināt treneru atalgojuma jautājumu.

Iespējams, tieši demokrātiskais basketbols ir labākais piemērs, kas Latvijā ataino profesionālās ievirzes sporta izglītības plusus un mīnusus. Basketbola treniņus var piemeklēt neskaitāmās pilsētās un ciemos, tie no vecākiem bargu naudu neprasa, bet par trenera algu it kā parūpējas valsts. Kāpēc gan nespēlēt basketbolu?! Taču sociālo funkciju pildošais sporta veids balstās uz valsts mīcītām māla kājām. Un tām apkārt tiek lipināti materiāli pēc katra prāta asuma un sirdsapziņas. Tāpēc jauna censoņa vecākiem nav nemaz tik vienkārši izskaidrot, ko tad valsts nodrošina un kāpēc no viņiem kāds var paprasīt ko piemest.

MVP aprunājās ar cilvēkiem dažādos amatos, kuri mums palīdzēja izprast jaunatnes basketbola "sāpi". Visi bija gatavi veltīt sistēmai (un reizēm konkrētiem tās pārstāvjiem) necildinošus vārdus, tāpēc vienojāmies, ka katra cilvēka viedoklis paliks anonīms... "Tas, kurš strādā visgodīgāk, visvairāk arī tiek "izjāts"," domīgi secina basketbola vides pārstāvis, kurš šādi, iespējams, neizteiktos, ja blakus tiktu drukāts viņa vārds.

Sākumā tiksim skaidrībā ar teorijas bāzi. Proti, treneru atalgojuma pamatus veido Ministru kabineta (MK) noteikumi par kārtību, kādā valsts finansē profesionālās ievirzes sporta izglītības programmas. Atkarībā no sporta veida treneriem katrā vecuma grupā nepieciešams attiecīgs bērnu apjoms, kurus var nodarbināt zināmu stundu skaitu. Jo mazāks bērnu vecums, jo lielākam jābūt skaitam. Jo vecāki ir bērni, jo lielāku darba stundu skaitu paredz valsts.

No šī gada septembra mēneša darba algas likme pacelta līdz 830 eiro, bet par vienu slodzi tiek uzskatītas 30 stundas. Treneris var arī strādāt pusotru slodzi (40 stundas) un nopelnīt 1245 eiro, bet ar mazajām grupām šādu daudzumu neaizsniegt.

"Godīgi teikšu – negribu atkal "iet lejā"," izsakās treneris, kurš strādājis arī Latvijas jauniešu izlašu apritē. Viņam šobrīd ir gados vecāki audzēkņi, kas nozīmē – tuvojas jaunu grupu uzņemšana. "Esmu nostrādājis 20 gadus. Kāpēc lai es vēlreiz sāktu to darīt par 150 eiro?!"

Basketbola vidē pretēju viedokli neatrast pat ar uguni. Tik atbildīgais darbs ar gados mazākajiem ir krietni sarežģītāks nekā ar teju pilngadīgajiem. Nenobriedušiem prātiem treniņos jāieliek pamati, bet izbraukumos uz spēlēm gan jāvada laukumā, gan jāpilda tēva loma pirms un pēc sacensībām. Pāris aptaujāto treneru neslēpj, ka savulaik, kad sāka darbu šajā jomā, daļēji pat neapzinājās, kam piekrituši.

Daudz pretargumentu provocē pats princips – darbu mērīt akadēmiskajās stundās. Entuziastiskāko treneru darbu – gatavošanos treniņiem, papildu aktivitāšu organizēšanu, centienus izglītoties – pēc šādas formālas skalas neizmērīt. Kāds cits treneris ar līdzīgu karjeras trajektoriju stāsta, ka tāpēc pirmajos gados būtībā strādājis par brīvu. Viņš organizējis dažādas, viņaprāt, nepieciešamas papildu aktivitātes, darbā bijis septiņas stundas dienā, bet algu varējis saņemt tikai par četrām. Turklāt basketbolā nemaz nebūtu nonācis, ja viņam galdā netiktu nolikts cits amats, ar kuru tikt pie papildu algas.

"Ja nestrādātu te, nepiekristu sporta skolas piedāvājumam," treneris stāsta, mums tiekoties viņa otrajā darbavietā. "Pirmajos gados man alga "uz rokas" bija ap 300 eiro, lai gan, piemēram, pagājušā gada septembrī 29 no 30 dienām biju darbā. Ja paskatās uz prasībām un algu, labāk būt pārdevējam ar lielāku algu un mazāku atbildību..."

Viņš ieskicē daudziem treneriem raksturīgo dzīves ritmu: "Man divās grupās bija 40 puikas, bet es esmu viens. Iedomājies, kā man ir strādāt! Pirmdienā pieceļos astoņos, no deviņiem līdz diviem esmu darbā, no trijiem līdz sešiem trenēju sporta skolā bērnus, septiņos trenēju pieaugušos, deviņos beidzu darbu, pusdesmitos vai desmitos esmu mājās, paēdu vakariņas un eju gulēt. Otrdien, trešdien – tas pats. Ceturtdien beidzot īsā diena – no deviņiem līdz pussešiem. Piektdien man atkal ir vēlie treniņi. Sestdien, svētdien braucu uz Liepāju un Ventspili."

Treneris lēš, ka viņa pārstāvētajā sporta skolā visiem treneriem ir vismaz divas darbavietas, kas dedzina enerģiju viena otrai. Cits piebilst, ka tā ir normāla prakse – pirms darba uzsākšanas sporta skolas direktori bieži lūko sagādāt citu amatu, kas palīdzētu izveidot kaut cik cienījamu algu. Taču treneri amatus galvenokārt apvieno tieši entuziasma pret basketbolu dēļ. "Neesmu saticis treneri, kurš ietu uz skolu idejas vārdā, bet uz sporta skolu finansiālā aspekta dēļ. Parasti viss ir otrādi," viedokli par Latvijas Jaunatnes basketbola līgas (LJBL) treneriem, kuri strādā kā sporta skolotāji, izsaka viens no MVP uzrunātajiem treneriem.

Mazā atalgojuma dēļ daži ir pesimistiski, runājot par gados jaunu speciālistu ienākšanu šajā vidē. Vairākās Latvijas sporta skolās strādā pieredzējuši treneri, kurus nepapildina gados jaunāki speciālisti. Zemā motivācija strādāt ar maziem bērniem arī apgrūtina basketbola grupiņu izveidošanos pilsētās bez iepriekšējām tradīcijām, norāda cits treneris. Tas paveicams tikai ar milzu entuziasmu, jau esošu darbavietu, kā arī pietiekami lielu lokālpatriotismu.

Vairākiem īpaši sāpīgs temats ir brīvdienas. Dažas pašvaldības ar papildu atbalstu izpalīdz saviem pedagogiem, taču pamatā LJBL komandām tiek finansēts ceļš un ēdināšana. Tiesa, ēdināšanu nodrošina bērniem, bet trenerim par pusdienām jāparūpējas pašam. Savukārt atalgojumu par darbu sagādā vien spēles, tātad formāli – pāris stundu paveikta darba. Lielai daļai reģionu treneru, kuriem jāmēro lielākas distances, bilance ir skarba.

Rezultātā veidojas nogriežņi, kuros katram ir savi "rekordi". Viens no treneriem atminas četru mēnešu periodu, ko aizvadījis bez brīvdienām. Daļēji arī tāpēc pēdējos gadus pieaudzis to spēļu skaits, kas pārceltas uz darba dienām, lai gan tādējādi tiek laupīts laiks treniņprocesam. Treneri gluži vienkārši šādi rod iespējas brīvdienās atpūsties.

Valsts it kā izrāda pretimnākšanu, piedāvājot iespēju zināmu daļu stundu krāt, esot sacensībās. Tas gan nekādi nemotivē gan ļoti darbīgos, gan mazo grupu trenerus. "Man saka, lai pirmdienu ņemu brīvu," nosaka treneris. "Bet pirmdien jau ir treniņi citai grupai!" Šāda pieeja neatbilst kvalitatīvam darbam, uzsver speciālists. Viņš nosmej, ka savulaik viņa sporta skolai pievienojies treneris no Rīgas, kurš drīz vien atzinis: "Beidzot es zinu, ko nozīmē izbraukuma spēles..."

Sacensībās lielāku stundu skaitu (25% no kopējā skaita) "pierakstīt" var darbā ar gados vecākajiem bērniem. Iespējams, tas motivē dažus pieteikties dažādiem papildu turnīriem, kas nav atrodami LJBL kalendārā. Tieši ap vecāko bērnu jeb "sporta meistarības pilnveidošanas" (SMP) grupām vērojamas absurdākās situācijas. Jau no 15 gadu vecuma viena gadagājuma grupā var būt tikai seši audzēkņi. "Kā var trenēt basketbolu pieci pret pieci, ja grupā tev kopā ir, piemēram, septiņi džeki? Kas tā ir par augstāko sporta meistarību?! Bet par to maksā lielāko naudu..." neizpratni pauž kāds treneris.

Visus nevar vērtēt vienādi. SMP vecumu ievērojami iespaido pusaudžu pārcelšanās uz lielākām pilsētām mācību dēļ, pievēršanās citām interesēm vai pāreja uz profesionālākām komandām. Vietām šajā vecumā ir talantīgiem basketbolistiem pilnas vienības, kas jau bieži startē starp pieaugušajiem, citur – sešu spēlētāju grupiņa, no kuriem realitātē ar basketbolu vairs nodarbojas vien pāris. Ne velti Latvijas Basketbola savienība (LBS) spēlējusies ar domu atteikties no U-19 čempionāta kā tāda.

"Galvenais – nepazaudēt grupu, panākt, lai tā galīgi neiznīkst," SMP grupas nozīmi uzsver viens no treneriem. "Tās jāmēģina kaut kā izveidot. Savā ziņā tā ir apčakarēšana. Taču šajos apstākļos grupas pazaudēšana ir noziegums pret sevi – jo tu zaudē līdzekļus."

Treniņos uz valsts rēķina nereti arī piedalās vietējie amatieri, kuri spēlē Latvijas Basketbola līgas (LBL) zemākajās divīzijās – "Ramirent" Nacionālajā basketbola līgā (NBL) vai Reģionālajā basketbola līgā (RBL). Savukārt īsto sastāvu LJBL spēlēs aizpilda gados jaunāki audzēkņi. Skaitliski mazās grupas saliekot kopā, treneris turklāt saņem samaksu, kas vērtējama kā divreiz lielāka nekā realitātē paveiktais darbs.

Viņš min, ka vidējais sporta skolas apmeklējums – ko noteikti ietekmējusi Covid-19 pandēmija – varētu būt ap 40%. Citi treneri piekrīt, ka šāds pieņēmums varētu būt pat precīzs. Pie vainas gan nav tikai sistēmas apiešana. Liela daļa bērnu it kā trenējas ar profesionālu ievirzi, bet kopā ar vecākiem treniņiem pieiet kā neregulāri apmeklējamam pulciņam. "Naudas valsts aparātā nav nemaz tik maz, bet tā netiek efektīvi izmantota," secina kāds treneris. "Ja atsijātu bērnus, kuri nenāk, nevajadzētu tik daudz treneru, pārējiem teorētiski varētu piedāvāt lielāku algu un mēs cīnītos vismaz par kaut kādu kvalitāti."

Šai ačgārnajai sistēmai teorijā varētu izdomāt vairākus risinājumus no valsts puses, sākot kaut vai ar "cietu" algu vai sabalansētāku atalgojuma fondu. Jautājumus rada arī dažādie sporta veidi, kuri pakļuvuši zem profesionālās ievirzes nosaukuma. Daži no tiem labākajā gadījumā uztverami kā pulciņš jeb interešu izglītība, bet citos nedz Latvija izaudzinājusi patiesi profesionālus sportistus, nedz jauniešiem tiek nodrošināta pilnvērtīga fiziskā attīstība.

Taču vairākos sporta veidos paralēli jau eksistē iekšējie spēles noteikumi, ar kuriem to dalībnieki paši daļēji atrisinājuši vairākas problēmas. Treneri uzsver, ka atslēgas cilvēks tā paveikšanai ir tieši direktors. Saprotošs vadītājs var dzīvi atvieglot un meklēt risinājumus neloģiskajiem noteikumiem, bet tavam sporta veidam nelabvēlīgi noskaņots vai vienkārši neieinteresēts – dzīvi sarežģī un padara sporta skolu sistēmu par ļoti neefektīvu. "Papīra direktori," nosmej kāds basketbola vides pārstāvis, šādi nosaucot pasīvos funkcionārus, kuri nepacīnās savu pedagogu labā.

"Tie trīs četri cilvēki, kas vada sporta skolas darba procesu par visai zemu atalgojumu, – tur nekas prātīgs nevar sanākt," izsakās treneris, kurš pats ir pietiekami pateicīgs savai vadībai. "Tev jāsaprot, kur varētu pievērt acis, bet kur nevari. Nevar teikt, ka sporta skolu sistēma ir slikta. Taču tā jāapgūst pilnībā, un tur jābūt spējīgam direktoram." Viņš norāda, ka pietiekami profesionālus vadītājus par tik mazu naudu uz privāto sektoru neatvilināt. Iespējams, arī viņu piesaistei izmantojami lieki iztērētie līdzekļi.

Izveicīgi un zināmā mērā drosmīgi direktori dara, ko var, lai atalgojuma jautājumā izlīdzētu saviem treneriem. Treneru vidē labi zināmi piemēri par sporta skolām, kas vienā gadagājumā izveidojušas vairākas SMP komandas, katru komplektējot no diezgan maza spēlētāju skaita. Tās eksistē "tīri fiktīvi, uz papīra", norāda kāds treneris. "Domāju, ļoti daudzās pilsētās – arī Rīgā – U-19 treniņā varētu savākt kādus četrus cilvēkus," piebilst cits treneris.

Kur komandas, tur var atvēlēt vairāk stundu un ar daļu no tām izlīdzēt mazāk apmaksātajiem mazo vecuma grupu treneriem. Atliek vien pierakstīt, ka treneris zināmu stundu skaitu strādājis ar SMP grupu, bet SMP grupas trenerim – piedomāt darbu ar mazākajiem... Šis princips iet roku rokā ar "mirušo dvēseļu komandām". Treneriem nav grūti nosaukt piemērus, kad spēlēts pret sporta skolām, kas ierodas ar divām viena vecuma komandām, kur katru pārstāv vien pieci spēlētāji. Milzu sagrāve nedod labumu nedz vieniem, nedz otriem. Vienlaikus jāsaprot, ka šāda iespēja trenerim atrast pilnu slodzi uztur dzīvību vietās, kur grūtāk noturēt bērnus pēc 9. klases. No trenera labklājības viedokļa – labāk uzturēt kaut vai panīkušu komandu, nekā atteikties no SMP grupas.

Tāpat valsts paredzētais darba stundu skaits sasniedz apjomus, kam fiziski nav laika vai iespēju. LJBL vidē eksistē pieņēmums, ka ministrija, iespējams, ne vienmēr saņem reālos treniņu grafikus. Saprotams, ka šāds grafiks ar "viltus" nodarbībām iesniedzams būtu tikai ar direktora svētību.

Direktoru spēlītes tiek veiktas arī ar visai cēliem mērķiem. Piemēram, viena no aptaujāto treneru sporta skolām štatā nevar atļauties basketbolam tik svarīgo fiziskās sagatavotības treneri, tāpēc četras vecākās grupas sadala divi treneri – viens visām novada basketbola treniņus, bet otrs nodrošina vieglatlētikas un svaru zāles treniņus. "Uz papīra" abi gan ir basketbola treneri. Darbs pie fiziskās sagatavotības sporta skolu sistēmā ir patiesa "ekstra", un bez šādas sistēmas apiešanas bērni par valsts naudu fiziskās sagatavotības treniņus neaizvadītu. Paveicies, kam sporta skolā atrodas vismaz kādas darba stundas, kas piešķiramas papildu speciālistiem.

Dažas pašvaldības fizioterapeitu vai fiziskās sagatavotības treneri cenšas piesaistīt pašas, apmaksājot attiecīgo slodzi. Tam gan nepieciešamas sporta tradīcijas un direktors, kurš spēj šo vajadzību pamatot deputātiem, neslēpj kāds vietējais funkcionārs. Viņš atklāj, ka paši šādu speciālistu esot atraduši ar īpašu barteri – viņam tiek nodrošināta daļa likmes un telpas privātajai praksei.

Tomēr tādi speciālisti sporta skolās ir kā uz izķeršanu. Izglītības iestādes nereti apkalpo ap desmit sporta veidiem, kam visiem nesadalīt viena cilvēka pakalpojumus. Tos daudzviet izmanto pēc principa – ja kas sāp, tad aizej ciemos... Bērnam tiek pastāstīts, kādi vingrojumi viņam jāizpilda, taču, protams, uz savu galvu viņš šādu grafiku neievēros, stāsta viens no treneriem. Viņš labprāt darbā iesaistītu vieglatlētikas treneri, taču kolēģis jau tā pārstrādā savu stundu skaitu. "Viņš ar prieku atnāktu palīdzēt, bet jāsaņem kāda samaksa. Viņš oficiāli darbā ir piecas stundas dienā, un no sporta skolas līdzekļiem viņam papildus samaksāt nevar. Otrs ceļš: viņš būtu pašnodarbinātais, ar kuru tad jāslēdz līgums. Kurš slēgtu? Tai atkal būtu jābūt sporta skolai."

Trešā ceļa šajā sporta skolā nav, tāpēc bērni pie vieglatlētikas treniņiem netiek. Tāds gan īpaši labi zināms bērnu vecākiem galvaspilsētā – tas ir līdzfinansējums biedrībā.

"Biedrības aizlāpa sporta skolas sistēmas caurumus," stāsta treneris, kurš šādi uzņēmies uzlabot sevis vadīto treniņu kvalitāti. "Caurumi nav lieli, bet es neredzu, kā sporta skola bez ārēja atbalsta var attīstīties. Vismaz pie pašreizējā modeļa." Paralēlu biedrību veidošana, daudzuprāt, atrisina vairākus jautājumus. Pirmkārt, vecāku līdzfinansējums (Rīgā tas mēdz būt ap 20–30 eiro) palīdz treneriem tikt pie motivējoša atalgojuma. Galvaspilsētā dzīvojošs treneris tā var sev sagādāt papildu pārsimt eiro. Otrkārt, tā var piesaistīt fiziskās sagatavotības treneri – kam arī Rīgā trūkst pašvaldības līdzekļu. Par vēdera tiesu jeb dažām oficiāli ierakstāmām darba stundām nevienu cienījamu speciālistu neatrast, tādēļ šīs darba attiecības tiek kārtotas, bērnu vecākiem speciālistu līdzfinansējot.

Otrs grāvis ir jautājumu kārtošana skaidrā naudā, ko nereti izmanto, lai nolīgtu fiziskās sagatavotības trenerus. Skaidrās naudas apriti nav grūti atrast arī vasarās organizētajās nometnēs. Tieši tās daļai treneru ir peļņas laiks, kad izrauties no valsts algas važām, neslēpj nozares pārstāvji. Atliek vien atbilstoši ideju pasniegt bērnu vecākiem – to katrs dara, kā prot.

Protams, varētu iet oficiālā atvaļinājumā un organizēt nometni kā pašnodarbinātais, taču tad treneris nesaņemtu pašvaldības piemaksas. Un bērnu vecākiem šāds prieks uzreiz būtu divas vai trīs reizes dārgāks. Trešais risinājums – "aploksne"...

Vismaz daļēji šādas prakses dēļ pašu treneru vidē biedrības tiek uzskatītas par pietiekami godīgiem, kvalitatīvam darbam vajadzīgiem veidojumiem. "Bērnu un jauniešu trenēšana ir pārāk liels misijas darbs, lai tur līstu finansiāla labuma vai naudas atmazgāšanas dēļ," uzskata kāds treneris, kurš agrāk strādāja BJBS "Rīga" nodaļā ar tai piesaistītu biedrību. Šāds viedoklis treneru vidē ir pietiekami populārs. Nav izslēgts, ka arī kādā no biedrībām naudas izmantojums nav 100% likumīgs, bet šāds risinājums piespiež sakārtot galvenokārt legālu dokumentāciju.

Skaidrs, ka situācija Rīgā vecāku finansiālās rocības dēļ nav pielīdzināma kurai katrai reģionu sporta skolai, tomēr atrodamas arī citu pilsētu biedrības, kurās tiek piekopts vecāku līdzfinansējuma modelis. Turklāt par basketbola klubiem dēvētās biedrības var palīdzēt risināt citus jautājumus, kam pašvaldībā ne vienmēr var atrast dzirdīgas ausis, – organizēt ielu basketbola turnīrus, iekārtot vai atjaunot infrastruktūru, uzturēt amatieru basketbola komandu.

"Tas jau no bērnības rada neizpratni par to, kam sniegt finansējumu," apzinās kāds biedrības pārstāvis. "Bet ko šis jaunietis darītu, pabeidzot sporta skolu, ja nebūtu biedrības? Biedrības vadīšana, uzturēšana un blakus pasākumu rīkošana prasa ļoti daudz laika. Taču tā īstenībā ir pamata priekšnoteikums, lai varētu izpildīt profesionālas ievirzes izglītības iestādes pamatmērķi – izaudzināt profesionālu sportistu. SMP grupa to nevar nodrošināt."

Noslodze un neizsmeļamais darbs ar papīriem gulst uz pašu treneru pleciem. Savukārt darbs un iztērētais laiks LBL zemākajās divīzijās ir tīrs entuziasms – cerībā, ka tas dos papildu grūdienu pilsētas basketbola tradīcijām un talantīgākajiem audzēkņiem.

Klubu basketbola saikne ar vietējām sporta skolām novērojama arī augstākajā līgā, kur vismaz dažas struktūras var apsveikt par iniciatīvu radīt profesionālus apstākļus sporta skolas audzēkņiem. "Lielajām" komandām piesaistītie speciālisti – basketbola un fiziskās sagatavotības treneri, fizioterapeiti – piedalās arī sporta skolas darbā. "Mēs tā nešķirojam – tu esi no tās komandas, bet tu – no tās," stāsta kāds kluba vadītājs. Tiesa, brīžiem tas tāpat nebūtu iespējams, jo daļa vecāko audzēkņu aizpilda otrās vai pat pirmās komandas rindas.

Ja runā par galveno treneri, atliek nolīgt cilvēku, kuru interesē šāds izaicinājums. Savukārt pārējie speciālisti formāli ir darba attiecībās gan ar pašvaldību, gan biedrību. "Viss tiek salikts kopīgi ar sporta skolas direktoru. Sporta skola var iedot tādu slodzi, es papildus – tik un tik," par sadarbību stāsta kluba pārstāvis.

Daļēji pat varētu teikt, ka lielais naudas trūkums novedis pie realitātes, kur klubiem savi mērķi jāveido ap jauno basketbolistu audzināšanu. Pēdējo gadu notikumu attīstība mudina arī domāt, ka šāds publiskā un privātā sektora kopējais produkts ir vismaz tuvāko laiku Latvijas basketbola nākotne. Biedrību pārstāvji ir pārliecināti, ka šāds virziens bagātina mazliet iesūnojušo sporta skolu sistēmu.

Varētu domāt, ka tāpēc vien dažām sporta spēlēm noderētu pāriet uz klubu sistēmu. Tomēr vairums sporta skolas pilnībā iznīcināt nevēlas. Bez valsts atbalsta daudzviet mazākās apdzīvotās vietās basketbols varētu iznīkt – šādam argumentam grūti nepiekrist. Ja biedrība pajuktu kaut uz brīdi, atrast jaunus entuziastus vai atjaunot tradīcijas būtu grūti. Latvijā kā paraugs nereti tiek piesauktas kaimiņvalstis. Igaunija uz klubu sistēmu jau pārgāja, taču acīmredzama rezultāta nav. Citi atgādina, ka Lietuvā bija privātās Marčuļoņa un Saboņa skolas, taču katrs retais "naudas maks" ar laiku zaudē interesi vai pārāk daudz līdzekļu.

Tādēļ šķiet, ka vismaz paši iesaistītie arī nākamo bērnu paaudzi labprāt sagaidīs šajā pašā sporta skolu sistēmā. To pastāvēšana garantē plašas iespējas nodarboties ar sportu arī nākamajām paaudzēm. Tomēr, lai konkurētu pasaules mērogā, vairs nav noslēpjami acīmredzamie jautājumi par tās uzlabošanu.