Ļevs Tolstojs romānā "Anna Kareņina" rakstīja, ka visas laimīgās ģimenes līdzinās cita citai, bet katra nelaimīgā ģimene ir nelaimīga savā veidā. Arī neveiksmēm jauniešu pārejā uz lielo sportu ir daudz dažādu iemeslu, sākot ar apkārtējās vides faktoriem, komandas biedriem un treneriem un beidzot ar vecāku spiedienu, emocionālo un fizisko sagatavotību. Ne vienmēr 16–17 gadu vecumā var paredzēt, ka nākotnē jaunietis izaugs par elites līmeņa sportistu. Basketbolā labs piemērs tam ir Jānis Strēlnieks, kurš 2007. gada Eiropas U18 čempionātā spēles sāka uz rezervistu soliņa un bija tikai piektais rezultatīvākais komandā. Vai tobrīd kāds varēja iedomāties, ka Strēlnieks izveidos sekmīgu karjeru ULEB Eirolīgā un uzspēlēs tādās komandās kā Maskavas CSKA, Pireju "Olympiacos" un Kauņas "Žalgiris"? Visticamāk, ne.

Basketbolā kā viena no būtiskākajām problēmām perspektīvu spēlētāju atbirumā ir nelielais profesionālo komandu skaits Latvijā. Ja klubam ir nauda un ambīcijas, komandā tiek ņemti pieredzējuši spēlētāji, bet uz jaunajiem cenšas "izbraukt" tikai tās komandas, kurām trūkst finansiālās rocības. Pašiem talantīgākajiem vieta atradīsies, bet perspektīviem spēlētājiem, kuri varētu nobriest 22–23 gadu vecumā, pēc sporta skolas beigšanas trūkst pakāpiena uz nākamo līmeni.

Pirms sešiem gadiem Madrides "Real" sistēmai pievienojās 15 gadus vecais Anrijs Miška. Četrus gadus vēlāk no viņa pakalpojumiem atteicās "Liepājas" komanda – tātad Miška neatbilda pat Latvijas vidusmēra kluba prasībām. Anrijs pārcēlās uz "Latvijas Universitātes" komandu un uzsāka studijas augstskolā, bet pagājušajā sezonā martā tika atzīts par Latvijas un Igaunijas čempionāta mēneša vērtīgāko spēlētāju. Vasarā Miška debitēja Latvijas izlasē, bet jauno sezonu iesāka Latvijas čempionvienības "VEF Rīga" pamatsastāvā. Taču, ja pirms pāris gadiem viņam nebūtu bijis iespējas pārcelties uz LU, iespējams, šis spēlētājs Latvijas basketbolam būtu zudis.

"Jā, šobrīd problēma ir komandu skaits – profesionālajās komandās Latvijā ir maz vietu, tāpēc daudzi izvēlas braukt prom. Saprotu viņus, taču vienlaikus aicinu izvērtēt ne tikai sporta, bet arī akadēmisko pusi," norāda Latvijas basketbola līgu direktors Kristaps Janičenoks. Tieši ar akadēmisko virzienu ir saistīta viņa un Latvijas Basketbola savienības (LBS) vīzija, kas sekmīgi tiek realizēta daudzviet Eiropā. Proti, klubi sadarbojas ar augstskolām, nodrošinot basketbolistiem iespēju veidot duālo karjeru. "Tas ir labi gan spēlētājam un augstskolai, gan basketbolam un sabiedrībai kopumā. Šādam modelim ir tikai plusi. Uzskatu, ka vidusskola būtu jāpabeidz Latvijā, jo akadēmiskajai pusei ir jābūt prioritātei. Neatbalstu, ka 13–14 gados bērni basketbola dēļ uzsāk tālmācības."

Būtiskākie rādītāji jauniešu pārejai uz pieaugušo hokeju ir spēles izpratne un fiziskā sagatavotība, uzsver Latvijas Hokeja federācijas (LHF) Treneru komitejas priekšsēdētājs Oļegs Sorokins. "Tiem spēlētājiem, kam ir augstāks hokeja IQ un labāka fiziskā sagatavotība, pielāgošanās lielajam hokejam būs vienkāršāka. Piemēram, Miks Indrašis allaž bijis tievs čalis, bet viņš māk pareizi spēlēt ar korpusu, apliecinot, ka izšķirošā loma nav fiziskajam spēkam un ķermeņa masai."

Hokejā grūtākais posms jauniešiem, līdzīgi kā basketbolā, ir 18–20 gadu vecumā, kad starp iespējām ir Jaunatnes hokeja līgas (MHL) komanda HK "Rīga", "Optibet" hokeja līgas klubi vai došanās uz ārzemēm, ko daudzi jaunie hokejisti izmanto jau krietni agrākā vecumā. Spēlēšanu kādā no "Optibet" hokeja līgas komandām var apvienot ar spēlēšanu Junioru attīstības hokeja līgā (JAHL)/1. līgā, kur jaunie tiek pie lielāka spēles laika un būtiskākas lomas nekā Virslīgā. "Pamatā labākajiem šajā vecumā jau ir jāspēlē kopā ar večiem, nevis MHL. Ir spēlētāji, kas attīstās vēlāk un kuriem MHL ir noderīga, taču ilgāk par gadu tur aizkavēties nevajadzētu," uzskata Sorokins.

Ik gadu liels skaits jauno hokejistu dažādu iemeslu dēļ izvēlas doties uz ārzemēm. Piemēram, Šveice vilina ar iespēju iegūt hokeja pilsonību, kas atvieglo tikšanu kādā no augstākās līgas komandām. Jau vairākas sezonas to veiksmīgi izmanto Ronalds Ķēniņš. Citus jauniešus vai viņu vecākus vilina iespēja iegūt izglītību vai vismaz iemācīties valodu. Taču došanās uz ārzemēm ne vienmēr ir pareizais ceļš. Sorokins nespēj iedomāties nevienu piemēru, kad Latvijā nemākulīgs spēlētājs no ārzemēm būtu atgriezies pavisam citā kvalitātē. "Protams, cilvēki redz labos piemērus – Kristiāns Rubīns Zviedrijā un Rūdolfs Balcers Norvēģijā. Taču neviens jau neraksta par tiem puišiem, kas aizbrauc, neizsitas un vienkārši pazūd. Visvairāk negribas, lai cilvēki izplata stāstus par to, cik tur ir labi un cik te ir slikti. Jāsaprot, ka lielvalstīs darbojas liela mašinērija. Ja no tūkstoša izaudzina vienu, viņiem ar to pietiek. Mums U18 vecumā kopā ir tikai nedaudz virs 100 spēlētājiem."

Tāpat Sorokins aicina jauniešus attīstīt ne tikai iemaņas hokejā, bet sporta spēlēs kopumā, jo tas palīdz kļūt viltīgākiem un izmanīgākiem. "Sporta spēles attīsta domāšanu. Lai varētu skriet un pārredzēt laukumu, tev ir jābūt koordinētam. Piemēram, Zviedrijā bērni tikai 14–15 gados izvēlas sporta veidu, bet līdz tam piekopj dažādus. Ieteiktu arī mums Latvijā nomierināties un piedomāt pie bērnu vispusīgas attīstības. Metienu treniņi ir noderīgi, taču spēlē līdz metienam vēl ir jātiek."

Līdz 16 gadu vecumam Latvijas futbolisti ir konkurētspējīgi, ko apliecina arī rezultāti mačos pret lielo klubu jauniešu komandām. Taču nākamajā vecuma posmā, kad jāsākas pakāpeniskai pārejai uz pieaugušo futbolu, daudzi jaunieši dažādu iemeslu dēļ pārtrauc treniņus. Daļa jauniešu pamet futbolu, jo nav skaidri saredzama piramīda. Spēlēšana dublieru komandās nevilina, bet 1. līgā nākas sastapties ar zemākas kvalitātes treniņprocesu.

Ielēkt kādā no Virslīgas komandām pēc leģionāru limita palielināšanas kļuvis vēl sarežģītāk. FK "Metta" un BFC "Daugavpils" saviem jauniešiem iespēju dod, bet, ja kluba īpašnieku interesē tikai izcīnītā vieta un kauss, nevis jauno spēlētāju attīstīšana, tad arī komandas treneris saliek akcentus. Turklāt futbola gadījumā klubu īpašnieki nereti pat nav Latvijas pilsoņi, kas nemudina domāt par vietējo jauniešu attīstību. Daži aizbrauc uz akadēmijām ārzemēs, taču pagaidām trūkst pozitīvu piemēru tam, ka šis ceļš ved pretī izaugsmei.

18–20 gadu vecumā pienāk izšķiršanās brīdis. Ja jaunietis uzsācis studijas, nav viegli tās apvienot ar pieaugošo slodzi futbola treniņos. Turklāt viņš vairs nevēlas naudu ikdienas tēriņiem prasīt no vecākiem. Igaunijā tam esot atvēlēts federācijas līdzfinansējums – futbolistiem, kas spēlē 1. līgā un jauniešu izlasēs, federācija maksā stipendiju. Latvijas Futbola federācijas Attīstības un jauniešu komitejas priekšsēdētājs Artūrs Zakreševskis norāda, ka Latvijā šī jautājuma iespējamie risinājumi atrodas izstrādes stadijā.

Kā pietrūkst Latvijas jaunajiem futbolistiem, lai 18 gadu vecumā iekļūtu Virslīgas komandā? Zakreševskis skaidro, ka būtisks faktors ir fiziskā sagatavotība, kurā mūsu jaunieši ievērojami atpaliek no tumšādainajiem leģionāriem. Piemēram, ātro muskuļu šķiedru daudzumu ar treniņiem palielināt nav iespējams – tā ir ģenētika. Arī tehnikas ziņā nākas piekāpties tiem pašiem afrikāņiem, kuri kopš bērnības ir pieraduši savaldīt bumbu pat uz nelīdzenas virsmas. Psiholoģiskā ziņā arī nav vienkārši, īpaši bērna vecumā, kad pēc pirmajām neveiksmēm ticība saviem spēkiem noplok. Atliek tikai taktiskā sagatavotība, ar ko Eiropas futbola izlases starptautiskā līmenī pagaidām vēl apspēlē fiziski stiprākus pretiniekus.

"Ko darīt jaunajam futbolistam Latvijā? Pirmais variants ir trenēties vairāk un ticēt savām spējām, nepadodoties pie pirmajām neveiksmēm. Taču sportā gadās traumas, un beigās var sanākt, ka lielāks ieguvējs izrādīsies tas, kurš būs mēģinājis attīstīt duālo karjeru. Tāpēc labākais ieteikums ir labi mācīties un mēģināt to apvienot ar futbolu. Bieži vien vairāk sasniedz nevis paši talantīgākie, bet gan tie, kas apņēmīgi iet uz savu mērķi," piebilst Zakreševskis.

Individuālajos sporta veidos vēl lielāka loma ir jaunā sportista psiholoģiskajai gatavībai, kas dažkārt kļūst par nepārvaramu šķērsli veiksmīgas karjeras izveidošanai pieaugušo līmenī. Viens jau iepriekšējā naktī pirms sacensībām prātā bija vairākkārt finišējis, tāpēc nākamajā dienā no sportista spējām pāri palika vien vāja atblāzma. Otram došanos mājās no treniņa vai veikala apmeklējumu par neciešamām mokām padarīja veģetatīvā distonija. Vēl citam potenciālu realizēt liedza bailes no kārtslēkšanas disciplīnas.

Vairākiem jauniešiem svītru karjerai pārvilkušas traumas, kas gūtas nepareizas treniņu metodikas dēļ. Sporta ārsti gadu gaitā jau saskatījuši kopsakarības starp noteiktiem treneriem un viņu audzēkņu traumām. Tāpat ne visi treneri ir gatavi nodot savu talantīgo audzēkni zinošākam speciālistam. Pirms dažiem gadiem sprintere Sindija Bukša bija kā saaugusi ar treneri Mārīti Lūsi, tādēļ atteicās no iespējas doties uz Ameriku. Kopš tā laika viņa nespēja pietuvoties savam 2018. gada pavasarī sasniegtajam personiskajam rekordam un mocījās ar traumām, bet šogad nomainīja treneri, uzsākot sadarbību ar Viktoru Lāci.

Zīmīgs piemērs ir arī 2017. gada pasaules un 2018. gada Eiropas vicečempions daudzcīņā Oļegs Kozjakovs. Pirms diviem gadiem viņam skolas sporta stundā uzskrēja klasesbiedrs, sagādājot nopietnu savainojumu. Treneris Valērijs Velčinskis bija dusmīgs un pat šķietami novērsās no audzēkņa, bet, kad puisim tika piedāvāta apmaksāta iespēja apmeklēt kārtslēkšanas treniņus Rīgā, treneris to noraidīja. Pērn Kozjakovs finansiālu apsvērumu dēļ sāka strādāt par mehāniķi "Rīgas satiksmē" un nomainīja treneri. Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs gan apgalvo, ka 20 gadus vecais Kozjakovs turpina treniņus un nav norakstīts, taču māc šaubas, vai talantīgajam sportistam izdosies pilnībā realizēt savu potenciālu.

Un tomēr – bieži vien svarīgākais iemesls sporta pamešanai ir finansiālie apstākļi. Šajā gadījumā izšķiroša loma ir tam, vai cilvēks tiek vai netiek Latvijas Olimpiskās vienības sastāvā. "Cenšamies panākt, lai mūsu sportisti būtu tajā līmenī, kas ļauj iekļūt vismaz LOV "Sudraba" sastāvā," norāda Latvijas Kamaniņu sporta federācijas prezidents Atis Strenga. "Ja sportistiem gadās traumas, tad nodrošinām vismaz minimālas dienasnaudas. Bet treniņprocess visiem ir vienāds – neatkarīgi no tā, vai esi "Zelta" sastāvā, vai vispār neesi Olimpiskajā vienībā. Atšķirība ir tikai minimālajās stipendijās no federācijas puses."

Tāpat kamaniņu sportā ir jaunieši, kuriem arī pēc mācību iestādes pabeigšanas tiek apmaksāta uzturēšanās Murjāņu Sporta ģimnāzijā (MSĢ). Vai tas nozīmē, ka garām nepaslīd neviens perspektīvs jaunietis? "It kā jau programma ir noslīpēta – sporta skola, MSĢ, juniori un nacionālā izlase. Taču problēmas rodas tad, kad jaunietis pārnāk uz Murjāņiem novēloti un vairs nevar noķert tos, kuri tur mācās jau pāris gadu. Pat ja tas ir perspektīvāks sportists. Tādēļ mēs aicinām – ja vēlies sasniegt rezultātu, tad MSĢ tas būs vienkāršāk izdarāms. Pašlaik no nacionālās izlases MSĢ nav absolvējusi tikai Ulla Zirne. No otras puses – cenšamies panākt, lai MSĢ nav tikai sports, bet arī mācības, lai pēc Murjāņiem jaunieši stājas augstskolā," norāda Strenga.

Taču ne visu sporta veidu pārstāvjiem izpildīt LOV kritērijus ir vienlīdz lielas iespējas. Latvijas Cīņas sporta federācijas prezidents Armands Zvirbulis nerunā aplinkus – ja vidusskolas vai augstskolas pirmā kursa laikā neizdodas iekļūt Olimpiskajā vienībā, tad 90% jauniešu pamet cīņu. Turpretī vieta LOV sastāvā ir kā āķis lūpā un mudina censties vēl vairāk. Zvirbulis pats ir tam piemērs. "Pēc vidusskolas iestājos augstskolā, taču rezultātu nebija un nesapratu, ar ko vispār nodarbošos, jo trenēt es negribēju. Tad pirmā kursa beigās vinnēju Eiropas čempionātā un ielēcu LOV. Kad sabruka Freidenfelda sporta klubs, cīņā paliku, tikai pateicoties Olimpiskajai vienībai, visi pārējie pameta sportu, lai gan es tolaik nebiju ne labākais, ne talantīgākais."

Šobrīd kā vienīgo iespēju palikt cīņas sportā bez LOV atbalsta viņš saskata iestāšanos treneru kursos, kas ļauj turpināt trenēties un strādāt. Tā notika ar 26 gadus veco Aleksandru Jurkjanu, kurš šogad izcīnīja bronzas medaļu Eiropas čempionātā. Viņš savulaik bija arī LOV, taču pēdējos gadus sportā noturējās tikai tāpēc, ka Daugavpilī strādā kopā ar savu treneri. "Armijā mūs neņem, robežsardzē mūs neņem. Vai tur nevajag spēcīgus puišus un meitenes? To varētu pajautāt aizsardzības ministram, melnās jostas īpašniekam karatē Artim Pabrikam. Varat būt droši, cilvēki, kas 10–15 gadus nodarbojušies ar cīņas sporta veidiem, svārstīgās situācijās nebūs tie, kas iekāps laivā un aizmuks. Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Polijā un Vācijā izlases dalībnieki atrodas armijas sistēmā. Ja neizdodas profesionālā karjera cīņā, viņi droši var veidot militāro karjeru," stāsta Zvirbulis.

Aizsardzības ministrija sadarbojas ar vairāku sporta veidu federācijām, bet viena no labāk zināmajām ir sadarbība ar Latvijas biatlonistiem. "Sportistam ir jāiziet Zemessardzes pamatapmācība un jāuzrāda labs rezultāts – tad vari saņemt atbalstu no armijas puses. Nacionālo bruņoto spēku biatlona treneris ir Māris Čakars. Tur kopīgiem spēkiem cenšamies nodrošināt mācību un treniņu procesu, nometnes un inventāru," skaidro Latvijas Biatlona federācijas viceprezidents Gundars Upenieks.

Latvijas Vieglatlētikas savienības ģenerālsekretārs Dmitrijs Miļkevičs uzskata, ka jaunajiem vieglatlētiem labākā iespēja turpināt sportot ir došanās uz ASV. Jā, protams, studiju iespējas un atlaides piedāvā arī Latvijā, taču stipendijas ir ļoti mazas. Turpretī ASV atkarībā no augstskolas stipendija var sasniegt pat 3000 dolāru mēnesī. Tiem, kas tomēr izvēlēsies palikt Latvijā, cerību varētu sniegt Olimpiskās akadēmijas izveide. "Cik sportistu tajā varēs uzņemt, būs atkarīgs no finansējuma. Taču, ja tie būs 100 000 eiro gadā, akadēmija varētu sniegt atbalstu 20–30 sportistiem. Tie būtu divi trīs tūkstoši eiro gadā, lai palīdzētu jauniešus noturēt sportā. Vieglatlētikā tas ir ļoti būtiski, jo mūsu sporta veidā ir jānobriest."