"Mana pieredze un pārliecība rāda, ka viss balstās uz pamatiem. Nu, nebūs tā, ka pēkšņi saņemsies un vinnēsi. Īpaši tādā līmenī, kā olimpiāde – tā nevar un tā nenotiek," teic Ivo Lakučs, kuru lūdzām palīdzēt sastādīt šādu "fotorobotu" – formulējot rakstura īpašību, priekšnoteikumu, dažādu faktoru, apstākļu un to sakritību kopumu, kas no skata pavisam parastu mazo censoni pamazām pārvērš par pasaulē labāko.

Savulaik pats kā braucējs un komandas biedrs, bet pēcāk jau treneris, kurš joprojām turpina darbu ar jaunajiem BMX puikām Augstas klases sportistu sagatavošanas centrā Valmierā, Ivo ir pieredzējis gana daudz, lai viņa spriedumiem būtu svars. "Tas bija interesanti arī man pašam – pārdomāt un saprast, kuras īpašības tad izvirzās priekšplānā un kuras ir nozīmīgākās brīžos, kad viss likts uz spēles," viņš atzīst. Lūk, kas sanāca...

Ir jābūt mazliet "šizītim" uz to, ko dari. Kaut kur bišķi ķertam uz sportu. Nevis tā, ka tu pierunā sevi un mokies cauri treniņplānam kā zirgs arkla priekšā, bet gan tā, ka tas nāk dabiski un mirdzošām acīm. Ja bērns iztēlojas, zīmē vīzijas, trinās pa istabu un gaida katru iespēju tikt laukā pa durvīm – aiz kurām viņu gaida, piemēram, skrituļdēlis un ritenis, bet viņš tur vienmēr izvēlas tieši "ričuku" – tas jau ir rādītājs. Kad jau esi nonācis kalna augšā un ceļa galā – ja tev tas ir bijis, tas noteikti palīdzēs un nospēlēs savu lomu.

Protams, nozīme arī vecākiem – vai tevi atbalsta un piepalīdz, bremzē un liek šķēršļus, vai kā dažos gadījumos – varbūt vienkārši neinteresējas, bet netraucē. Kā Māra vecāki – viņu nekā nestūma vai nebremzēja, bet, kad kaimiņš kādudien bija paņēmis līdzi, ierādījis to lietu un piešķīlis interesi – tad vienkārši palaida "ganībās". Sakrita apstākļi, parādījās degsme – atceros, kā nēsājāmies pa pagalmiem, krustām šķērsām... Un beigās, kad karjerā nonāc līdz tam pašam augstākajam punktam, tās ir tās mazās detaļas – pamati, kas izšķir.

Bieži dzirdēts – lūk, tagad tas ir olimpiskais sports, nāks lielās valstis, spiedīs "ar masu". Jā, tas tiešām tā strādā, un sporta veida atlētu standarti – tie izkristalizējas. Un neslēpšu, ka ar tiem BMX tagad rēķināmies arī mēs – mēram kāju garumu, attiecību starp ķermeņa augšdaļu un apakšdaļu. Protams, ar kādām īpašībām to var kompensēt, bet...

Mārim tas viss piemita vēl laikā, kad tam īsti vēl nepievērsām uzmanību: pret ķermeņa augšdaļu salīdzinoši garas kājas, kas nozīmē, ka smaguma centrs, stāvot uz riteņa, atradās augstāk nekā citiem. Un, mēģinot dabūt paātrinājumu no nullītes, no kalna lejup – kamēr citiem vēl nācās sevi iekustināt, Māris jau "lidoja".

Ne jau velti lielajās valstīs, veicot atlasi, rūpīgi analizē ne tikai pamata parametrus, bet pat muskuļu šķiedras – jo tas ir no svara. Tas ir būtisks priekšnoteikumus un tas nozīmē priekšrocības, ko grūti panākt tikai ar treniņiem. Metodika un kvalitatīva medicīna mūsdienās pieejama visiem, labākos braucējus tā ļauj sagatavot praktiski vienādā topa līmenī, un tad joma, kur vari dabūt savu mazo, bet reizēm izšķiroši vērtīgo plusiņu, ir tieši fizioloģija – parametri, īpašību kopums. Tas, ko tev iedevusi daba.

Skaidra vīzija, uz ko ej, un, neizvēloties izteicienus – tas, cik truli tu spēj tam ticēt. Cik "atsaldēts" un imūns spēj būt, lai savas ikdienas emocijas (bet katram no mums ir gan labās, gan sliktās dienas, kad it kā dari, bet nesanāk, negribas un riebjas...) nelaistu sev klāt. Faktiski – lai sevi "apčakarētu". Akceptējot tās emocijas, kas ceļ, un ignorējot tās, kas gremdē.

Ja ņemam tādu vidējā aritmētiskā cilvēka standartu, tad līdzās viņam lielākā daļa uzvarētāju, sporta čempionu – viņi tomēr ir mazliet ķerti. Jo kam jābūt galvā, lai divas stundas skrietu maratonu, kam – lai trīs nedēļas no vietas katru dienu sacenstos ar šosejas velosipēdu! Ja nav mērķa un nav apziņas, ka ciešanas un sāpju slieksnis ir sekundāri – to nemaz nevar.

Otra lieta, un ne mazāk svarīga – vai tu spēj to sevī saskatīt. Patiešām noticēt tam čempionam sevī un redzēt tur, stāvam uz tā pjedestāla augstākā pakāpiena. "Es būšu olimpiskais čempions!" – tā ir frāze, ko nav grūti pateikt un daudzi to arī dara, taču tajā pašā laikā lielākā daļa iekšēji apzinās, ka tas diezin vai notiks.

Lai noietu to ceļu līdz galam, jābūt mērķim, patiešām tam jātic, un ceļā uz to jābūt maksimālistam. Jāziedojas. Tur nav citu variantu. Jābūt tādam, kas nežēlo nedz sevi, nedz līdzekļus, nedz laiku un darbu.

Ko esi gatavs dot pretī no sevis. Pārsvarā ikdienā saskaros ar sportistiem, kas dzīvo tikai šodienai. Viņi nedomā uz priekšu, viņi nav gatavi investēt nākotnes rezultātā – līdzekļus, zināšanas. Viņi nav gatavi paspert solīti atpakaļ šodien, lai spertu divus soļus uz priekšu rīt. Taču ne jau velti ir teiciens par to, ka ir jāzaudē, lai iemācītos uzvarēt. Jāspēj sagremot neizdošanās un jāmācās pašam no sevis, lai spertu nākamo soli.

Māris tāds bija. Viņš pēc zaudējuma varēja mierīgi, dabiski un tiešām no sirds pateikt: "Nekas, nav ko pārdzīvot – būs nākamās medaļas, šodien es tiešām nejutos labi." Tā, ka nav šaubu, ka tās varbūt ir tikai atrunas. Nevis – "ai, es muļķis, kā gan varēju tādiem zaudēt..." –, bet racionāla pieeja, spēja stratēģiski saskatīt kopainu un domāt gājienus uz priekšu. Nezinu, vai to var nosaukt par talantu, bet tā ir cilvēciska īpašība, kas ļoti daudziem nepiemīt vispār.

Tie, kas ir tev apkārt un ietekmē tavu dzīvi. Cilvēku loks, kuriem rūp tavi panākumi un kas būs līdzās un palīdzēs tāpēc, ka tu esi foršs cilvēks, nevis tāpēc, ka čempions vai viņiem kaut kā izdevīgs.

Ja runājam par Māri, šis ir punkts, kas tieši attiecas arī uz mani, jo treneris – tā ir izšķiroša pozīcija. Un man dzīvē paveicās. Viņš man deva uzticību un manī tā pārvērtās enerģijā – es gribēju negulēt naktis, es gribēju štukot un izdarīt visu, no kā viņš būtu ieguvējs. Ja vajag – iet caur sūdiem, bet lai viņam palīdzētu un uzlabotu viņa ceļu. Nevis strādāju sev, bet gribēju dot viņam – jūtot sevi nevis vienkārši kā algotni projektā, kas nodrošina man iztiku, bet gan kā procesa sastāvdaļu.

Arī Māris to bija sapratis: ka svarīgākais un izšķirošais ir nevis pats sportists, bet sadarbība. Un tieši tāpat kā trenerim ir jāizprot sportists, tā arī sportistam ir jāizprot treneris. Pielaist tuvāk, atlaist tālāk vai panākt pretī tieši tik daudz, cik nepieciešams – mijiedarbībai ir jābūt no abām pusēm. Tu nevari sūtīt treneri uz trim burtiem brīdī, kad viņam vajag uzlikt roku uz pleca un pateikt: "Vecīt – super!" Un nav pat runa par skaļām, bet bieži tukšām frāzēm – "zini, es bez tevis nebūtu..." Visu var redzēt un sajust darbos. Lai brīdī, kad tu atnāc ar kādu savu reizēm šķietami jokaino ideju, attieksme ir – "labi, darām, mēģinām!" –, nevis – "ai, nu ko tu tur atkal esi izfantazējis, līdz kaklam jau..." Ja sportists ņem pretī, arī trenerim ir cits dzinulis iet uz priekšu, attīstīties un būt noderīgam. Nestrādā ideja? Atmetam un ejam tālāk. Strādā? Paņemam sev un ejam uz priekšu! Māris to mācēja, viņam tas nāca dabiski, un tieši tāpēc es kā treneris varēju un gribēju viņam atdot visu, kas man bija. Sportistam ir jāmāk augt kopā ar savu treneri.

Nākamā pozīcija – vecāki. Augstu sasniegumu sportā gēni ir faktors, ko nevar ignorēt. Arī intelekts, attiecību kultūra, valoda un atbalsts, kas nāk no ģimenes. Es kā treneris vēroju vecākus un jāatzīst, ka ļoti daudz enerģijas nākas patērēt bērnos, kuru vecāki ir tādi, kas iet pret straumi, spītīgi skrien ar pieri sienā. Tur neko nevar izdarīt, un principā jau zini, ka agri vai vēlu kas tāds notiks – ka nevari paļauties... Cilvēkam ir kaut kādi parametri, kas liecina par viņa veselo saprātu, loģisko domāšanu un cilvēcisko attieksmi, un, ja tie nav savās vietās – nu, nav iespējams pilnībā uzticēties. Ikdienā tas viss varbūt ir noglabāts kaut kur dziļāk iekšā, bet stresa apstākļos tie visi tarakāni sāk līst laukā...

Komanda. Plašākā izpratnē. Jo komanda ir arī draugi, kas tevi izprot, kurus izproti tu un no kuriem dabū enerģiju brīdī, kad ir sūdīgi, bet īsti neder ne trenera, ne vecāku padoms. Tā ir ļoti komplicēta, bet nenormāli svarīga mijiedarbība. Komanda arī klasiskajā sporta izpratnē – jo viens nesatrenēsies. Nevari aizbraukt uz olimpiādi "vienītī", tev jāspēj "savaldzināt" arī pārējos džekus, kas ir komandā un ap tevi – lai viņi tevi dabiski uztvertu kā savu līderi, lai gribētu palīdzēt. Lai apzinātos, ka ir aiz tevis, bet vienlaikus justos tev līdzās.

Agri vai vēlu tas noklibo, taču uzskatu, ka izšķirošajos brīžos tas tolaik bija mūsu pamatu pamats – ka spējām būt kopā un pārējie džeki viņu "vilka", darot to ar prieku un atbildību. Mārim piemita šīs dabiskās līdera dotības – bez augstprātības, bet ar pārliecību, tāpēc trasē viņu starpā bija šī enerģijas apmaiņa un mijiedarbība. Mēs, latvieši, no līderības pārāk bieži vairāmies, negribam akcentēt, taču bez tā nevar. Ja runa par uzvaru olimpiādē – šīs dotības ir obligātas!

Kas tāds, kas man saistās tieši ar Māri un viņa sasniegto. Tās kustības, plastiskums, Štromberga jauda – tas man deva tādu enerģiju, kādu grūti salīdzināt ar kādu citu braucēju. Nezinu, no kurienes tieši, taču tas viss jau bija viņa gēnos – ielikts šūpulī. Sportā tas ir mūžsenais jautājums: talants vai darbs? Mans secinājums: darbs neapšaubāmi sastāda lielāko procentu, taču tajā brīdī, kad jau esi ticis pašā augšā un visu izšķir vissmalkākās detaļas – tad savu vārdu saka dabiskais talants. Tas, kas tevī ir bijis iekšā no pirmās dienas. Allaž esmu viņiem stāstījis par apziņu un zemapziņu – par to, ka, ja pratīsi izslēgt pirmo, tad otrā visu izdarīs pati. Pašās beigās, izšķirošajos brīžos, daudzi uz to arī ļoti paļaujas. Es paļāvos. Un Māris paļāvās.

Ja esi godprātīgi paveicis mājasdarbu, tad zemapziņa paņems virsroku un izdarīs tavā vietā. Pirms finālbrauciena ļoti bieži bija tā sajūta, sak – visu esam izdarījuši, par visu parūpējušies, viss mums ir sanācis, bet tagad – ir jāļaujas. Ir jānotver tas "fīlings", kuru esam nopelnījuši. Mārim šī pāreja bija izteikta – kad "širmis" aizveras, tu vienkārši ļaujies, un viss notiek. Kad ieslēdzas automātika, kuru tu nekādi nekontrolē, taču trasē tā uzglezno mākslas darbu.

Protams, bija reizes, kad viņš secināja: nav! Nenāk tā sajūta... Tāpēc arī daudzreiz ņēmām to astoto celiņu – jo šādi, tajās desmit minūtēs, kamēr izvēlējās, viņš ķēra to sajūtu. Viņš zināja formulu, kā pie tās nokļūt, taču nav iespējams pasūtīt visus apstākļus, kas ir apkārt un ietekmē. Nokļūt līdz šai sajūtai – tas mums bija pirmais sacensību uzdevums. Jo mēs zinājām, ka tas čempions tur iekšā sēž – viņu tikai īstajā brīdī vajag atrast un pamodināt. Un viņš izdarīs savu darbu.

Ilgtermiņā ir ļoti svarīgi, kāds tēls tu esi – kā spēj iznest šo uzvarētāja statusu un vai vispār esi tam gatavs. Jo olimpiskā čempiona tituls – tā ir vērtība un arī atbildība. Vai ar šo statusu spēsi nest labu sporta veidam vai sabiedrībai? Vai nekļūsi par idiotu un klaunu? Vai nepaiesi garām bērnam, kurš būs pasniedzies, lai pirmais iedotu tev "pieci"? Šis punkts ir sarežģītāk definējams, tas sniedzas filozofiskās kategorijās, taču, manuprāt – ne mazāk būtisks kā iepriekšējie. Un man prieks, ka, skatoties uz Štrombi, es varu pateikt: jā, viņš ir spējis savu medaļu "pacelt" un parādīt.

Atceros, Māris vēl nebija nekāds čempions, vienkārši mazs puika, kad kādā reizē nokrita un salauza abus atslēgas kaulus. Atceros, kā tobrīd izjutu pret viņu draudzību, kā gribējās viņam palīdzēt. Viņš bija tāds... Pat ne mīļš – kāds man tur sakars ar mīļumu –, bet tāds godīgs, uzticams. Astoņus gadus jaunāks puika, kas vienmēr mums braukāja līdzi, un kam nekad nebija nekādu untumu vai muļķīgu izlēcienu. Neuzmācīgs, allaž pozitīvs, jautrs un draudzīgs. Un tajā reizē, kad viņš nokrita, es kaut kā dabiski biju pirmais, kas steidzās klāt un palīdzēja. Runājos, vedu uz slimnīcu... Mēs sapratāmies un saikne mūsu starpā veidojās pati no sevis. Jau no laika gala. Acīmredzot tā ir tā personības harisma, kas vai nu piemīt, vai nepiemīt. Neatkarīgi no gadu skaita.

Pirms Tokijas olimpiādes mani uzaicināja aprunāties, padalīties pieredzē ar 3x3 basketbolistiem, tās bija divas ļoti foršas un abpusēji interesantas stundas, un cita starpā viena no lietām, ko liku viņiem pie sirds: jums būs jāpārvērš apkārtējo enerģija savā spēkā. Ar attieksmi, ar runu, ar to, kādi esat un ko darāt. Lai, skatoties uz jums, cilvēki grib, lai jūs uzvarat. Tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Analizējot BMX čempionus un viņu spējas iznest slavu ilgtermiņā – jā, ir vinnējuši džeki, kuriem ir kaut kas apakšā. Kas sirdī ir kas vairāk nekā tukši sportisti. Personības. Manuprāt, tā nav sakritība.