Latvijā ir vairāk nekā 80 000 sportojošu bērnu. Lielākā daļa no viņiem kādā brīdī sāk piedalīties sacensībās. Kādam pietiek ar vienu reizi, lai saprastu, ka sports nav domāts viņam. Vēl kāds to pieņem kā ļoti labu laika pavadīšanas veidu, ar ko izrotāt ikdienu. Citam tas kļūst par esības galveno sastāvdaļu, kam pakārtot savu un vecāku ikdienu. Bez trim minētajiem virzieniem, labi padomājot, varētu iezīmēt vēl vismaz 5–6 apakšvirzienus. To, kurā virzienā bērns aizies, sperot pirmos soļus sportā, lielā mērā noteiks rezultāts uz tablo.

Kādreiz Latvijā par to diskusiju nebija. Ja bija sacensības, tad skaidrs, ka jādarbina arī tablo un beigās labākajiem jāpasniedz diplomi un medaļas. Pēdējos gados, sekojot līdzi Rietumeiropas vēsmām, arvien vairāk Latvijas sporta federāciju sāk prātot: no cik gadiem dalīt vietas? Vai fiksēt statistiku? Vai atspoguļot rezultātu uz tablo?

Pieejas ir dažnedažādas. Ir sporta veidi, kas sadala vietas un atspoguļo rezultātus, taču apbalvošanā vienāda kaluma medaļas pasniedz visiem dalībniekiem. Un tā līdz pusaudžu vecumam. Tā tas, piemēram, notiek man tuvajā bērnu regbijā. Divos ambīcijām bagātākajos sporta veidos – jaunatnes basketbolā un hokejā – piekopj praksi mazākajās vecuma grupās nepublicēt statistiku. Hokeja gadījumā pie zināma vārtu biruma tablo pat tiek "iesaldēts".

"Lai mazinātu bērniem zvaigžņu slimību un atvieglotu komunikāciju gan ar treneri, gan komandas biedriem, šādi palīgrīki, manuprāt, nav slikti," uzskata Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas attīstības un zinātnes prorektors Jānis Žīdens. "Šādi akcents vairāk tiek pārlikts uz procesu, nevis rezultātu. Zināmā vecumā – ja runājam par pašiem mazākajiem – tas ir pozitīvi."

Līdzīga prakse atbilstoši sporta veida specifikai tiek piekopta teju katrā bērnu vidē daudzmaz populārā sporta veidā. "Ir svarīgi, lai tur, kur piedalās divas komandas, balviņas tiek abām komandām. Tas ir ļoti svarīgi tieši maziem bērniem, lai saglabātu viņu motivāciju," vērtē sporta psihologs Pēteris Egle.

Nevarētu teikt, ka Latvija sporta apguves tendencēs būtu atpalikusi no pārējās pasaules. "Ja salīdzinām ar pasauli, esam kaut kur pa vidu," vērtē profesors Žīdens. "Ir valstis, piemēram, bijušās Dienvidslāvijas valstis, kas ir tendētas uz agrīnu rezultātu un agro specializāciju. Jautājums: kā tiek organizēts pats process? Jebkurai aktivitātei ir pozitīvi efekti, taču var parādīties arī blakus lietas – defekti. Ir arī valstis, kas ieskrienas ļoti lēnām. Latvijā tas lielā mērā atkarīgs no sporta klubu un sporta skolu vadības, arī federācijām. No uzdevumiem, kādi tiek doti treneriem. Un, protams, arī paša trenera gudrībai un pieredzei ir sava loma."

Pagājušajā mēnesī uz sarunu, kas lasāma žurnāla "Klubs" oktobra numurā, aicināju Latvijas hokeja izlases galveno treneri Hariju Vītoliņu. Cita starpā skārām arī bērnu hokeja tematiku. "Kad deviņdesmito gadu sākumā ierados Šveicē, man tik tiešām šķita, ka varu viens pats viņus visus apspēlēt. Viens pats visu piecnieku! Tagad mēs redzam, kur ir Šveice. Viņi ir mums garām. Un nevis ar to, ka trenējas vairāk. Viņi trenējas gudrāk. Man ir bijusi iespēja Šveicē patrenēt bērnus. Ir stingra kārtība, cik un kā katra vecuma bērni trenējas. Atceros, ieminējos kluba vadībai, ka varētu trenēties vairāk, jo ledus ir pieejams, bet man atbildēja: pagaidi, hokejs nav vienīgais, ar ko viņi nodarbojas. Noteikts laiks atvēlēts treniņiem, bet katram jābūt kādai papildu nodarbei – nevar būt tikai hokejs. Kāds spēlē ģitāru, kāds dejo, kāds trenējas kaut kur citur. Tad noteikts laiks ieplānots mācībām, tad vēl ierēķināts brīvais laiks. Un visi klubi šo kārtību respektē. Galvenais mērķis ir izaudzināt vispusīgi attīstītas personības. Tie, kuriem izdosies labāk, ar laiku sāks trenēties vairāk un neko nenokavēs. Latvijas jaunie hokejisti 8–12 gados ir labāki, jo ir vairāk trenējušies, bet to, kas notiek vēlāk, mēs visi redzam..." nopūtās Vītoliņš.

Profesors Žīdens piekrīt šādai attīstības metodei, norādot, ka tai vajadzētu veicināt vispusīgu attīstību un ieguvējs beigu galā tik un tā būtu arī sports. "Tā ir teorija, bet es šai teorijai ticu. Uzvaras ir vajadzīgas. Tas trenerim atvieglo psiholoģiskā klimata uzturēšanu komandā, notur audzēkņa interesi. Ir daudz vienkāršāk audzēkni noturēt sportā," skaidro Žīdens, kurš pats guvis panākumus kā handbola treneris.

Profesors uzskata, ka bērnu sporta jomā nekad nebūs vienas panacejas. Atslēgas figūra tik un tā būs treneris, viņa metodes, īstermiņa un ilgtermiņa mērķi, kā arī izpratne par to, kā šos mērķus sasniegt. "Par olimpiskajiem čempioniem kļūst gan tādi, kas trenēties sākuši agrā vecumā, gan tādi, kas salīdzinoši vēlu. Ja pieturamies pie tā, ka treniņus bērni uzsāk ļoti agri, tad svarīgi – ko tieši treneris ar viņiem dara? Vai ļauj jau specializēties savā sporta veidā, vai arī dod audzēkņiem vispārīgus uzdevumus?" retoriski vaicā Žīdens. "Ja ļoti agri spiežam uz specializāciju konkrētā sporta veidā un nedomājam ne par vides nomaiņu, ne relaksāciju, ne citiem psiholoģiskiem momentiem, tad ļoti ātri var rasties gan traumas, gan psiholoģiskas problēmas."

LSPA prorektors uzteic arī par sportu atbildīgās ministrijas proaktīvās darbības pēc iespējas veselīgākas vides veicināšanā: "Manā skatījumā, Izglītības un zinātnes ministrija pēdējos gados ir veiksmīgi piestrādājusi pie tā, lai Latvijas čempionāti – vismaz oficiālie – nesāktos pārlieku agrā vecumā."

"Daudz atkarīgs no vecākiem. Vispirms jau – pēc kādām uzvedības normām audzināti bērni, ko viņi ir pieņēmuši," norāda sporta psihologs Pēteris Egle. "Ja vecāki savā komunikācijā ar bērniem nav akcentējuši maksimālismu un pieļauj iespēju, ka var gadīties arī neuzvarēt, tad tā ir viena situācija. Taču, ja vecāku komunikācijā parādās maksimālisma tendences, tas nozīmē, ka emocijas ir sakāpinātas. No tām rodas visas problēmas. Nedrīkst sakāpināt emocijas!"

Egle spriež, ka bērnu sacensību organizatoriem lielāka uzmanība būtu jāvelta vecāku jautājumam un jau laicīgi jāparedz gan riski, gan risinājumi to mazināšanai. "Tribīnēs būtu jābūt kādam, kas regulē vecāku emociju izpausmes. Lai būtu kāds, kas var savlaicīgi novērst vecāku konfliktu situācijas. Mēdz būt vecāki alkohola reibumā, kas skaļi pauž savu nepatiku. Vecāki ir jāpieskata, un par to ir jādomā, jau rakstot sacensību nolikumu."

Viņa psihologa praksei bērnu sports un tā radītie emocionālie sarežģījumi nav gājuši secen. "Man biežāk nācies saskarties ar vecākiem, kuri grib, lai bērns turpina, kad pats bērns to vairs negrib. Tad viņi meklē vainu komandā, trenerī, citos apstākļos. Maina ne tikai klubu, reizēm arī valsti. Ir tādi gadījumi," radikālākos piemērus ieskicē Egle. Viņš gan situāciju pārāk nedramatizē, jo meklējumi nav nekas slikts. "Tas viss ir stipri individuāli, jo ikviens meklē savu atbilstību. Katrs meklē savu treneri, savu vietu."

Viena no Latvijas bērnu sporta sistēmas problēmām ir lielais spēju un iemaņu līmeņa diapazons. To veido gan treneru kvalitātes diapazons, gan selekcijas iespējas lielākās pilsētās un mazākos apvidos, gan arī pats treniņu ietvars – vai tie ir profesionālas ievirzes jeb sporta skolas treniņi, vai arī interešu izglītības jeb sporta pulciņa. Otrajā gadījumā prasības ir daudz mazākas, bērni nav pakļauti nekādiem valsts noteiktiem kontrolnormatīviem un rezultatīvajiem rādītājiem, taču – lielākoties piedalās tajās pašās sacensībās, kurās meistarību atrāda arī sporta skolu audzēkņi.

"Nav lietderīgi rīkot tādas sacensības, kur kādam ir liels pārsvars. Taču, ja treneris spēj no tādas situācijas meistarīgi izlīst, tas vēl nav nekas traks," spriež Egle. "Ļoti nepieciešams, lai vecāki ar bērniem pārrunā to, ka var gadīties gan uzvaras, gan zaudējumi. Bērniem no mazām dienām ir jāiemācās gan uzvarēt, gan zaudēt maksimāli pieklājīgā veidā."

Latvietis Edgars Andrulis jau daudzus gadus trenē jaunos basketbolistus Norvēģijā. Valstī, kura nevar lepoties ar dižiem panākumiem groza bumbā, par to arī diez ko netiek iespringts. "Treneru semināros mums saka: par uzvarām mēs nedomājam, par rezultātiem mēs nedomājam – līdz 23 gadiem mēs basketbolā domājam par to, lai būtu jautri un forši. Kad viņiem prasa, vai tāpat viņi uzskata arī, teiksim, biatlonā un citos ziemas sporta veidos, tad gan atbildes nav – saka, ka to nevarot salīdzināt..." pieredzē dalās Andrulis.

Norvēģija kā liberālisma citadele mēdz izcelties ar ļoti netipisku pieeju daudzos ar bērnu audzināšanu saistītos jautājumus. Bērnu un jauniešu basketbols ir viens no šādiem piemēriem. "Mums līdz 13 gadiem ir "easy basket" jeb mazais basketbols. Tas notiek ļoti interesantā formātā – četri pret četri. Treneri tiek mācīti izmantot aizsardzības un uzbrukuma sistēmu "Dimants", kuru pēc tam nekur nevari pielietot. Kopā spēlē visāda vecuma bērni – laukumā var kopā iet sešgadnieks ar desmitgadnieku. Ja nevar nokomplektēt komandu no puišiem vai meitenēm, spēlē jauktās. Dažas meitenes attīstās straujāk, un tad gadās amizantas situācijas, ka 180 cm gara meitene spēlē pret piecgadīgu puiku. Un tā līdz 13 gadu vecumam. Ļoti retos gadījumos bērnus trenē treneri – pārsvarā tie ir vecāki," situāciju ieskicē Andrulis, piebilstot, ka "easy basket" trenera licenci var nokārtot vienas nedēļas nogales laikā. Salīdzinājumam: Latvijā minimālā trenera kvalifikācija paģēr mācības vismaz pusgada garumā.

"Lielākā daļa "treneru" ir vecāki, kuri nokārtojuši šādas licences, lai arī paši pat driblēt nemāk. Bet es neko nepārmetu – labi, ka ir vecāki, kas to dara. Īpaši mazākās pilsētiņās."

Viņš izteikti izjūt to, ka Norvēģijā sporta veidi sadalīti divos lielos grozos. Vienā ir prioritārie jeb tie, kuros valsts iet uz augstiem sasniegumiem, piemēram, ziemas sporta veidi, futbols, handbols. Un tad ir sociālie sporta veidi, kam ar meistarības kaldināšanu un maksimālu talanta izkopšanu sakara maz. "Bērnu futbolā treneri laukuma malā reizēm tā ārdās, ka ir skaidrs: attiecībā uz futbolu ir pavisam cita pieeja nekā uz basketbolu," secina Edgars, piebilstot, ka prioritāšu noteikšana noteikti nav nepareiza, jo mazina iespējamību, ka ambiciozie bērni sacensībās apdalīs tos, kuri vēlas tikai jautri pakustēties. Vien žēl, ja esi otrpus žogam...

Vai kas tamlīdzīgs varētu notikt Latvijā? Nekad mūžā! Tas būtu pretdabiski latviešu mentalitātei, un būtībā jau nav nekā nosodāma faktā, ka latvietim "plezīrs" ir svešs. Kaut tik izdotos saglabāt vēsu prātu brīžos, kad, domājot par bērnu nākotni sportā, jāpieņem atbildīgi lēmumi ar lielu ietekmi uz turpmāko dzīvi.

"Mums diemžēl ir sporta jomā ļoti neizglītoti vecāki. Bieži vien viņu ambīcijas ir pārspīlētas, viņi grib redzēt savus bērnus NHL, KHL un NBA. Viņi domā: jo vairāk, jo labāk. Un šis spiediens no viņu puses var ļoti ātri sabendēt bērnu," skaudru ainu iezīmē Žīdens.

"Ukrainas zinātniekam Platonovam bija pētījums par jaunatnes olimpiādēm. Viņš izpētīja, cik no dalībniekiem pēc tam nonāca profesionālajā sportā. 4%–5%! Arī tas liek aizdomāties." Zemteksts ir nepārprotams: ja, vienuviet sapulcējot visus pasaules talantīgākos jauniešus, pēc tam ar sportu iztiku pelna vien katrs divdesmitais, tad padomājiet paši – vai jūsu atvases neiekļūšana kādā Latvijas jaunatnes izlasē vai profesionālā komandā patiešām ir tik nozīmīga traģēdija?