Mamma skrien 246 kilometrus! Pirmā latviete, kas pieveica vēsturisko Spartatlonu

Turpmāko četru gadu laikā pusmaratoni kļuva par viņas aizraušanos, arvien mēginot uzlabot rezultātu. 2012. gadā pienāca laiks arī pirmajam maratonam. "Ar kolēģiem izlēmām par labu Berlīnei. Gatavojāmies ļoti mērķtiecīgi – divi kolēģi, kuri skrien ļoti labi, mums, meitenēm, sastādīja treniņu plānu, un pie tā arī turējāmies. Trenējāmies trīs reizes nedēļā: viens garais treniņš, viens intervāliem un viens – tempam," stāsta Sigita. Savukārt ultra garajām distancēm viņa pievērsās sava dzīvesbiedra Matīsa Vecvagara un viņa draugu iespaidā.

Ļoti veiksmīgas izvērtās jau pirmās ultra sacensības, kas notika Igaunijā. Tām bija savdabīgs formāts – skrējiens notika pa apli, apļa garums – seši kilometri. Pēc tam, kad veikta maratona distance, jebkurā brīdī var teikt – pietiek! – un izstāties, rezultāts tiks ieskaitīts. "Turpināju skriet un ar sevi sarunāju – tagad vēl vienu apli, vēl, vēl. Kādā brīdī uzzināju, ka esmu trešajā vietā. Tā noskrēju savus pirmos simts kilometrus, un maisam gals bija vaļā..."

Lai kvalificētos Spartatlonam, jāīstenojas divām būtiskām lietām: jāizpilda normatīvs un jācer uz veiksmi loterijā. Normatīvi ir vairāki, piemēram – jāspēj 100 kilometrus noskriet desmit stundās un 30 minūtēs, un rezultātam jābūt uzrādītam pēdējo divu gadu laikā. "Ik pa laikam kāds man sacīja: "O, tu taču iekļāvies Spartatlona kvalifikācijā!" Beigu beigās laikam pašai apnika, ka nelieku to lietā, iespējams, savu lomu nospēlēja arī fakts, ka neviena latviete līdz šim nebija to izdarījusi."

.