Regbiju Uldis sāka spēlēt 16 gadu vecumā Jelgavā, vietējā "Aļņu" komandā. Saulītem paveicās, ka viņa varenais stāvs nonāca pieredzējušo Igora Umecka un Sergeja Zakrevska rokās. Rūdītie Latvijas regbija veterāni uzreiz saprata, ka te ir materiāls kam nozīmīgam – Zakrevskis pat bija gatavs jaunajam puisim apmaksāt mikroautobusu biļetes, lai tikai viņš vakaros apmeklētu treniņus.
21 gada vecumā Uldim radās iespēja braukt atrādīties uz Krieviju, Krasnojarskas "Enisei" vienību. Treneri atzinīgi novērtēja latvieša fiziskos dotumus, taču vietu kluba plānos nesaskatīja, jo novēlotā regbija gaita uzsākšana bija atstājusi savu robu, kura aizpildīšanai neviens nebija gatavs veltīt laiku.
Neviens, izņemot pašu Uldi un kluba otro treneri. Saulīte nevēlējās atgriezties Latvijā un skaidrot, kāpēc viņam nesanāca. Kluba otrais treneris, redzot latvieša pamatīgo apņēmību aizķerties par katru cenu, iekārtoja viņu darbā sev piederošā viesnīcā. Uldis divreiz dienā trenējās, bet pārējā laikā strādāja viesnīcas labā. Skaldīja malku, raka tranšejas kanalizācijas caurulēm, pildīja arī sarga funkcijas. Darīja visus melnos darbus. Algu par to nesaņēma, taču tika paēdināts un arī jumts virs galvas tika nodrošināts. Tas nekas, ka istaba bija jādala ar viesnīcas pavāru...
Kad sadzīviskais minimums bija daudzmaz nodrošināts, atlika izkarot sev vietu komandā. Jau pirmajā treniņā Saulīte ar tvērienu nejauši savainoja vienu no pamatsastāva spēlētājiem, par ko apmierināts nebija kluba kapteinis un izaicināja latvieti uz dūru cīņu. Redzot, ka jaunais puika nepiekāpjas, nomierinājās arī kapteinis, vien nosakot: "Tu agad esi mūsu cilvēks..."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv