Kaut gan gadu gaitā par stājas trūkumu politisko pārmaiņu laikos deviņdesmito sākumā pie kauna staba ierasts slānīt galvenokārt basketbola grēkāžus Miglinieku un Vētru, sportistu, kas pirms Barselonas olimpiskajām spēlēm 1992. gadā nolēma pārstāvēt NVS, nevis Latviju, patiesībā bija veseli desmit. Airētāji, pieccīņnieki, tenisisti. Un vēl kāds sporta spēļu duets. Šodien varam tikai minēt, kādu ceļu būtu aizgājis Latvijas volejbols, ja tolaik, pirms gandrīz 30 gadiem, "Radiotehniķa" pamatsastāva vīri Ruslans Olihvers un Konstantīns Ušakovs nebūtu izvēlējušies profesionāli kārdinošāko augli, taču... Par Eiropas, pasaules un arī olimpiskajiem medaļniekiem viņi kļuva, jau pārstāvot Krieviju. "Par nodevēju neviens tolaik nesauca. Vismaz acīs..." sarunā ar MVP teic Ruslans.
Ruslana un Konstantīna vienaudzis Aivis Eida piekrīt, ka abi būtu varējuši spēlēt Latvijas valstsvienībā, taču piebilst, ka tobrīd gan sportisti, gan cilvēki kopumā peldējuši pa straumi. "Par kādām pilsonībām toreiz varēja būt runa? Pēdējā sezonā ar ["Radiotehniķa" galveno treneri Genādiju] Paršinu konfliktējām par izstāšanos no NVS čempionāta – trenerim bija viens redzējums, bet mums – cits. Kāda vēl Latvijas izlase? Pat 1995. gadā, kad tikām uz Eiropas čempionāta finālturnīru, tā tikai formāli bija valstsvienība. Bijām pliki un nabagi. Nebija tālu no tā, lai pašiem būtu jāsametas, lai aizbrauktu uz čempionātu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Abonē un lasi vairāk:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!