Jurģis Kalns: kamēr būs 'Starkova mafija', izlasē nespēlēšu

Lai gan Kalns jau vairākus gadus izceļas ar rezultativitāti, tomēr valstsvienībā viņš nav aizvadījis nevienu spēli.

Intervijā Kalns norāda, ka nokļūšana izlasē viņam vairs nav mērķis. "Tad, kad kopā sanāk Latvijas valstsvienība, varu trīs četras dienas pavadīt kopā ar ģimeni. Man ir maza meitiņa, un šobrīd tas ir svarīgāk. Sezona tāpat ir gara – treniņi, izbraukumi," saka Kalns. "Man ir 29 gadi. Cik tad spēlētu valstsvienībā? Droši vien vienu ciklu, un viss. Pat ja Starkovs izsauktu, zinot viņu, pie teikšanas tāpat vēl ilgi netiktu. Labākajā gadījumā kādreiz paņemtu līdzi uz izbraukuma spēli, kurā nosēdētu uz soliņa. It kā jau nekad nesaki nekad, bet neticu."

Kalns nekautrējas valstsvienībā notiekošo saukt par "Starkova mafiju", par ko futbola sabiedrībā mēļo jau ilgu laiku. "To var redzēt un dzirdēt. Pats redzi, cik bieži valstsvienībā tiek "skontieši". Piemēram, pussargs Igors Tarasovs. Es neko negribu sliktu teikt par viņu, bet viņš nav gatavs šim līmenim. Atceros, ka agrāk nesauca Maksimu Rafaļski, kad viņš vēl spēlēja Liepājā un darīja to tiešām labi. Mačā pret somiem par balsta pussargu ielika Vitaliju Smirnovu, kurš tur nekad nav spēlējis."

Liepājnieku uzbrucējs min vēl vairākus faktus, kad "Liepājas metalurga" futbolisti tikuši ignorēti. "Pret "Liepājas metalurgu" Starkovs allaž bijis skeptisks. Bija laiks, kad viņam nebija variantu, jo Liepājā spēlēja labākie, bet tagad? Centra aizsargu Pāvelu Mihadjuku izsauca tikai tad, kad vajadzēja aizlāpīt robu. Vēl ir aizsargs Ritus Krjauklis, kurš uz Liepāju atnāca tikai vasarā. Tas pats bija ar Dobrecovu – virslīgā sita 30 un vairāk vārtu, bet uz izlasi nesauca. Sāka saukt, manuprāt, stipri novēloti. Tas tikai nozīmē – dari, ko gribi, bet izlases durvis tev ir slēgtas. Protams, jāņem vērā arī tas, ka katrs treneris strādā citādi, katram ir savas metodes."

Sportists izsaka cerību, ka valstsvienību turpmāk vadīs ārzemnieks, jo šajā gadījumā viņa skats uz futbolistiem būs neitrāls un vairāk objektīvs.

"Man vienkārši nav saprotams, kāpēc futbolistu neaicina vienreiz, otrreiz un trešoreiz, lai arī viņš ar savu sniegumu ir sevi pierādījis, pelnījis, ka uzaicina vismaz uz treniņiem. Protams, ka es gribētu spēlēt valstsvienībā. Man tas būtu liels gods, bet, ja neesmu saukts līdz šim, tad netikšu saukts arī tagad. Kas zina, varbūt izlasi turpmāk vadīs ārzemnieks un mani izsauks!?," nekautrējas atklāti runāt Kalns. "Ja godīgi, man arī šā brīža izlases spēles stils nešķiet simpātisks – sēdēt aizsardzībā un cerēt uz pretuzbrukumiem. Tad jau labāk patika Gerija Džonsona stils. Atceros maču pret Albāniju. Nospēlējām 3:3. Jā, varbūt nebija tas labākais rezultāts, taču mēs spēlējām futbolu – gājām uzbrukumā, skatītājiem bija ko redzēt, bija interesanti. Tagad valstsvienībā uzbrucējs ir pretīgākā pozīcija, jo labi, ja piecās spēlēs varēsi iesist vienu golu. Rudņevam vajadzēja četrpadsmit spēļu."

Kā pozitīvu piemēru Kalns min Latvijas vīriešu basketbola izlasi, kas Eiropas čempionātā piedzīvoja zaudējumus visās spēlēs, tomēr līdzjutēji basketbolistiem veltīja tikai uzslavas. "Visi taču redzējām, ka mūsējie nebaidījās un sitās līdz pēdējam. Tāda spēle sagādāja baudu. Manuprāt, ir jāmaina viss Latvijas futbols. Valstsvienībai vajag ārzemnieku, kurš ar neitrālu aci novērtē visus, lai paaudžu maiņas procesā puse nav tādu, kuri izgājuši "Skonto" skolu. Kad būšu izlases treneris, tad par to parunāsim..."