'Delfi' intervija: māja, kuru ceļ Marians Pahars  (11)

Bijušais "Southampton" uzbrucējs un viens no visu laiku labākajiem Latvijas futbolistiem par valstsvienības galveno treneri kļuva šovasar, kad negaidīti šajā amatā nomainīja Aleksandru Starkovu. Jaunajā amatā Pahars jau aizvadījis pirmo spēli, augusta vidū Tallinā pārbaudes mačā Latvija cīnījās neizšķirti 1:1 ar Igauniju.

Portāls "Delfi" pirms Latvijas izlases spēles ar Lietuvu aicināja Paharu uz sarunu par pirmajiem iespaidiem valstsvienībā savādākā ampluā, par izlases modeli, par spēles stilu, kādu vēlas redzēt savā izlases modelī.

Kā tad īsti notika Pahara iecelšana amatā? Cik ilgi apdomāji piedāvājumu, ar ko runāji par šo tēmu?

Man tas notika pilnīgi negaidīti. Ar mani sākumā neviens nerunāja, tikai tik, cik no masu medijiem dzirdēju, ka kaut kāda virzība, kaut kādi kandidāti esot. Žurnālisti ir žurnālisti, bet ar mani tad vēlāk tikās [LFF prezidents Guntis] Indriksons un Petrovičs [bijušais Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs, kuru futbola sabiedrībā pazīst kā Petroviču]. Tad man viņš pateica, ka iet prom, un es izbrīnījos, jo nesen vēl bija valdes sēde, kurā viņš saņēma uzticību. Man tas bija pārsteigums. Un bija pārsteigums mana kandidatūra. Strādāju savā komandā [Latvijas U-21 izlasē] un nedomāju par to, jo darīju savu darbu. Ja ar tevi runā treneris un prezidents par šo tēmu, tad ilgi nedomāju. Protams, es iekšēji uzreiz piekritu, bet pāris dienas paņēmu pārdomām - vairāk nevis pārliecināties, vai lēmums ir pareizs, bet vairāk, lai formulētu jautājumus, kādi man bija un kādus uzdevu vēlāk federācijai. Tas bija vairāk tam, lai zinātu, kādas būs manas iespējas, varas sviras, lai regulētu savu darbu. Tas bija tas, ko vajadzēja apdomāt. Pāris dienas. Neteiktu, ka daudz laika, jo tobrīd vajadzēja ātri izlemt. Uz maniem jautājumiem saņēmu skaidras atbildes un piekritu.

Ziemā kļuvi par U-21 izlases galveno treneri, tagad jau valstsvienība. Tik strauji viss virzās trenera karjerā. Vai pašam tas neliekas strauji?

Viss ir nosacīti. Jā, viss notika strauji. Nedomāju, ka viss tā notiks. Bija darbs, kuru veicu un kas man patika, U-21 izlase, olimpiskā izlase, jauni puiši. Bet tomēr tas [valstsvienības treneris] ir tas, pēc kā tiecos. Tādu darbu, man liekas, vēlas jebkurš treneris. Jebkurš sapņo par tādu darbu. No vienas puses tas ir prestižs darbs, bet no otras puses ir pavisam savādāka atbildība, uztraukums pavisam savādāks. To nevar salīdzināt ne ar darbu klubā vai olimpiskajā izlasē, pavisam cita līmeņa atbildība. Atbildīga un pagodinoša, bet viss tā notiek. Man arī kā spēlētājam viss strauji attīstījās.

Nav bažas, ka pēc tik strauja lēciena būs sāpīgi krist?

Agri vai vēlu tas notiks, tam jābūt gatavam. Laiks iet uz priekšu, es pavisam savādāk norūdos. Kādreiz biju jauns futbolists un agri kļuvu par treneri, tad visu uztvēru nervozāk, tagad kaut kā mierīgi uztveru. Statistika nemelo, pasaulē treneri bieži maina darbus. Ja nebūtu tam gatavs, tad to neuzņemtos. No tā [atlaišanas] neaizmuksi. Tāpēc mierīgi uztveru. Zinu, ka man ir jādara maksimums, ko no manis prasa un lai nebūtu iemeslu, taču iemesli vienmēr būs. Vai mani tas biedē? Viss ir nosacīti. Darbs tāds nervozs, stresains - gan sasniegumu ziņā, gan atbildības ziņā, gan uzticības ziņā (līdzjutēji, federācija, daudzi cilvēki, žurnālisti - cilvēki var gan palīdzēt, gan traucēt).

Labi, ka ir zināma uzticība no vadības, to ir pauduši, viss ir priekšā un vajag attaisnot. Nav tā, ka atnāc uz mēnesi un pēc divām spēlēm vērtēs tavu darbu. Neesmu pagaidu treneris, bet esmu regulārs, un tādā ziņā esmu mierīgs.

Pēc pirmās spēles jūti, kāda ir līdzjutēju, žurnālistu, federācijas attieksme?

Nekādu īpašu attieksmi nejūtu. Darba statuss, protams, liek par lietām runāt pavisam savādāk. Tajā pašā federācijā vai žurnālistiem ir savādāka attieksme, jo esmu galvenais treneris. Bet lielas izmaiņas nejūtu, draugi vairāk pajoko.

Kad biji spēlētājs, kurā brīdī saprati, ka trenera profesija ir tavs aicinājums?

Grūti pateikt. Es jau vairs īsti tad nebiju spēlētājs, kad sapratu. Jā, es skaidri zināju, ka futbolā palikšu, tikai jautājums bija, kādā statusā. Sāku domāt, kad sākās traumas spēlētāja karjerā. Pēc karjeras beigšanas gadu praktiski biju bezdarbībā, aprunājos ar draugiem, kuriem bija kādi sakari, kaut ko sāku darīties, zvanīties. Bet tieši tad Starkovs piedāvāja nākt uz "Skonto" par palīgu. Kad pirmo reizi izgāju "Skonto" treniņā, tad sapratu, ka tas ir tas, ko gribu darīt turpmāk. Varbūt pēc gadiem pieciem kaut kas mainīsies. Viens ir vēlēšanās, otrs ir tavas iespējas. Spēlētājs un treneris tomēr ir divas dažādas lietas. Futbolā ir daudz dažādu profesiju, futbols tādā ziņā ir daudzpusīgs. Bet pēc sevis jūtu, ka mana lieta ir komandas trenēšana, tieši atrašanās iekšpusē komandā. Nevis tur, piemēram, pārdot spēlētājus vai organizatoriski darbi, bet strādāt ar komandu, sasniegt kādus rezultātus. Tās ir spēles, kurās ir nenormāls adrenalīns, pie kā esmu pieradis, no kā gūstu kaifu.

Pilnībā izmainīji treneru korpusu. Nebija vēlēšanās atstāt kādu no vecās Starkova komandas?

Bija dažādi varianti. Bija iespēja uzaicināt kādu ārzemju speciālistu, tāds bija variants, bet es strādāju olimpiskajā izlasē, es redzēju šos cilvēkus darbībā, un šī pusgada laikā kļuvām tuvāki. Viņi pilnībā sevi pierādījuši kā profesionāļi. Treneru korpuss nav bezizmēra un izvērtēju, kurš par ko atbild, un šajā jautājumā man nebija bažu. Jautājums, kuru atstāt vai neatstāt, ir smags, bet no otras puses - es ne ar vienu netikos, nekonsultējos. Tā jau bija daudz nervozitātes, tāpēc, lai nebūtu lieku pārmetumu [nomainīju visus]. Tie cilvēki, kas nostrādāja kopā ar Starkovu, es viņus pazīstu un pret viņiem nebija nekādu pretenziju. Teiksim tā, ka sākusies jauna ēra ar manu atnākšanu futbola izlasē, tāpēc cilvēki, kurus atlasīju, atbilst kaut kādai manai koncepcijai. Man ar viņiem būs komforti, daudz vieglāk strādāt.

Kas bija galvenais, izvēloties palīgus, - profesionālisms, cilvēciskās īpašības, kas cits?

Viss kopā. Bieži gadās, kad cilvēki, kas Tev blakus, kaut kādā momentā (nav svarīgi, kad) kaut ko paveiks laukumā, bet varbūt ārpus laukuma. Zinu, ka cilvēki, ar kuriem strādāju, mani nenodos. Tas ir galvenais. Viņi būs ar mani līdz galam. Un, protams, profesionālās iemaņas, kuras labāk par viņiem neviens neizdarīs.

Vienam no taviem palīgiem Andrim Rihertam savā klubā "Metta/LU" sevišķi neveicas. Tas nemulsina?

Kāpēc jāmulsina? Viņš atbrauc uz izlasi un tur ir runa tikai par izlasi, nav vietas kluba lietām. Tas, ka čempionātā vai klubā ir neveiksmes, viss ir izskaidrojams. Līmenis ir tāds, kāds ir, kādas ir iespējas, jo augstāk jau neuzlēksi. Ne jau Riherts izvēlas sastāvu un izvēlas spēlētājus. Viņam ir savi pienākumi, kurus viņš veic, un esmu ļoti apmierināts ar to, ko viņš dara. Ir citi aspekti, ko citi dara. Bet tur jau daudz atkarīgs no manis, nevis no palīgiem. Cita lieta, ka viņi mani [papildina un palīdz], mēs viens otru papildinām, mums viss ir skaidri salikts.

Vari atklāt, kādi taviem asistentiem ir uzdevumi. Skaidrs, ka Andrejs Piedels atbild par vārtsargiem, bet citiem kādi pienākumi?

Viss tiek risināts koleģiāli. Galējais lēmums, protams, ir mans, bet katru viedokli uzklausu, dažreiz ļoti vērtīgu informāciju iegūstu. Protams, ir noteikti pienākumi. Piemēram, Vitālijs Astafjevs atbildīgs par standartsituācijām. Gan pretiniekus analīzē, gan piedāvā savu redzējumu, viņš atbild par visu standartu izpildi un saka savus piedāvājumus. Redzēsim, kādi būs standarti mūsu izpildījumā.

Pirmie iespaidi pēc spēles Igaunijā. Vai komanda nospēlēja, kā gaidīji un gribēji?

Principā, esmu apmierināts ar atdevi. Skaidrs, ka ne viss izdevās. Galvenais, ka puiši līdz galam gribēja izdarīt to, ko prasīju. Klausīja. Protams, ka bija daudz kļūdas.

Ar ko neapmierināts?
Ar rezultātu, jo visu 2.puslaiku bijām vairākumā. Taču no otras puses, atspēlējāmies, jo igauņi sēdēja dziļi aizsardzībā, grūti tādu uzlauzt. Kaut kādā mērā no tiem, kas iznāca uz maiņu, gribēju pastiprinājumu spēlē - viņi neizkrita no kopējā zīmējuma, taču gribētos soliņu līdzīgāku, kas var arī pastiprināt spēli. Novēlētu, lai mums būtu nevis 11-12 spēlētāji, bet kādi 16-18, varbūt 23, kuri jebkurā brīdī var iznākt uz maiņu un pastiprināt spēli, nevis tikai iznākt un nomainīt tos, kuri paguruši. Šoreiz tas neizdevās tīri fiziskā stāvokļa dēļ. Tie, kuri neizgāja, bija redzams - vai nu maz spēlē klubā vai fiziski nebija pietiekami labi. Tam ir liela nozīme, tas būs galvenais, pēc kā lemsim, kuri spēlēs. Tas nav mazsvarīgi.

Pēc sajūtām, vai Tev ir pietiekams materiāls, ar ko strādāt?

Man te viss ir jauns, man arī vēl adaptācijas periods iet, vajag saprast. Vēl pats neesmu visu izpratis. Vajadzēs braukt skatīties, kā spēlē ārzemēs mūsējie. Ir vesela grupa spēlētāju, kurus ceru vēl izsaukt, bet viņiem ir jāpieliek, jāspēlē labi klubā. To ņemšu vērā, skatīsimies.

Tagad esi izsaucis pieredzējušos Koliņko, Laizānu. Kādas sajūtas, jo vēl nesen spēlējāt kopā, bet tagad esat dažādā ampluā?

Neredzu nekādas problēmas. Visi ir lojāli, viss notiek korekti. Parunāju ar viņiem, sapratu viedokļus. Ar Laizānu jau strādāju sen, jo "Skonto" jau viņš bija manā komandā, tur nav problēmu. Protams, Koliņko, Mārim Verpakovskim, ar kuriem spēlēju, ir vajadzīga savādāka pieeja, bet arī viņiem ir jāmainās. Bet varu nomierināt, ir subordinācija, puiši ir lieliski, nav nekādas problēmas, ka esam viena vecuma. Ar to nav problēmu. Viņi ir spēlētāji, viņi uzklausa un izpilda to, ko es vēlos. Jau sākumā salikām visus akcentus, bet kā būs vēlāk, redzēsim. Bet šobrīd, kad visi atbrauca izlasē - gan jaunie, gan vecie, gan tie, kuri pirmo reizi - nezinu, kā vēl labāk var būt. Varbūt kaut kur ir labāk, bet tāda attieksme nekur nav bijusi - vēl tad, kad pats spēlēju: kad atbrauc izlasē, tur ir pavisam citas sajūtas, un kolosāla atmosfēra. Redzēsim, cik ilgi un kā būs, bet tagad pirmajā nometnē vispār nekādas problēmas.

Atlikušas četras spēles šajā atlases ciklā. Vai Paharam ir kāds plāns, ko izlase tur var reāli sasniegt?

Reāli ir ieņemt 3.vietu. Tas ir uz papīra. Teorētiski varam arī būt pēdējie. Viss būs atkarīgs no mums, no apstākļiem. Var spēlēt ar slovākiem, ar grieķiem. Skaidrs, ka bez veiksmes spēlēs pret daudz kvalitatīvākām izlasēm nevar uzvarēt tikai ar talantiem, kvalitāti. Visam jābūt kopā. Protams, ka spēlētājus noskaņošu uz punktiem katrā spēlē. Man ir laiks vēl.. Jā, nevaram pacīnīties par iziešanu no grupas. Bet tagad tās spēles dos iespēju pārbaudīt to, uz ko spējīgi spēlētāji, komanda, stratēģija, kuru izdarīšu. No otras puses vajag laiku, jo nav tā, ka nomainās treneris un komanda uzreiz sāk spēlēt. Vajag, lai nomainās spēlētāji. Tas bija redzams jau Igaunijā, kaut kādos momentos nav saspēlējušies. Jā, ir saikne, ir spēlētāji, kuri viens otru lasa un saprot, bet daži, kuri pirmo reizi satiekas, nav saspēlējušies. Tas ir saprotams, jo tam ir vajadzīgs laiks.

Kaut ko no Starkova taktikas ņēmi līdzi? Kāds ir trenera Pahara kredo, kā Pahars vēlas, lai spēlē komanda?

Kredo? Spēlē izveidojam 25 momentus, uzvaram ar 3:0, totāls uzbrūkošais futbols, nezaudējam vārtus (smejas). No otras puses, neuzskatu par grēku "noslēgties" un spēlēt no aizsardzības, pretuzbrukumos. Igaunijā lūdzu veikt presingu, to veicām, kontrolējām bumbu. Dabūju statistiku un mums bumbas pārvaldīšanā bija 61% pret 39%. Tas ir loti slavējami. Jā, 2.puslaikā viņi bija mazākumā, bet es statistiku skatījos pēc 1.puslaika un tur mēs viņus apspēlējām gan bumbas kontrolē, gan sitienu ziņā. Vizuāli bija redzams, ka komanda var spēlēt futbolu. Varam saspēlēties, varam labi veidot uzbrukumus. Protams, vajag cilvēkus, kuri to dara, lai savā starpā saprotas. Tas ir darbs, vajag veidot un meklēt tos, kuri vislabāk sader kopā un spēlē. Nevar teikt, ka visu nomainīju, jo futbols jau visur daudz maz vienāds. Cits jautājums, ko spēj futbolisti. Piemēram, Starkovs - arī  viņam bija ierobežotas iespējas, man būs ierobežotas iespējas. Ar Bosniju spēlēt atklātu futbolu, tā ir pašnāvība. Ar tiem pašiem grieķiem - var pamēģināt spēlēt. Te varu filozofēt un spriedelēt, bet, kas būs tur pie laukuma malas...Varbūt es palūgšu viņus "noslēgties", spēlēt aizsardzību.

Kas tev pašam mūsdienu futbolā patīk?
Patīk kvalitatīva spēle, labi izpildītāji, laba shēma - un nav svarīgi, vai uzbrūkošais futbols, vai aizsardzība. Patīk "AC Milan", "Barcelona", "Real Madrid" - tur redzamas shēmas, taktika. CSKA patīk ar mūsu Cauņu. Ceru, ka atgriezīsies pēc traumas. Redzams, ka tur ir darbs ielikts. Visi jau šobrīd spēlē futbolu, informācijas ir daudz, treneri daudz mācās, daudz jaunumus iegūst. Mani priecē, kā attīstās futbols. Paskatieties uz somiem, kuri tā adaptējušies, jau no bērnības māca pamatus. Spēlē īsās piespēles un ir panākumi. Skatījos viņu spēli ar spāņiem. Super!

Kurš ir Tavs elks?
Kā spēlētājam nebija elka, un arī tagad nav elka. Man patika visi labākie. Nav kāds konkrēts. Nav kāds konkrēts treneris. Tas pats Starkovs, vai tad viņš nav izcils treneris? Tas, ko viņš deva manā trenera izglītībā, tas gads, kad es strādāju par palīgu, viņš man deva daudz vairāk nekā visus gadus, kad es spēlēju pie viņa. Es runāju par trenera iemaņām. Es uzreiz uzzināju daudz ko. Ja man iedotu komandu, es pats, iespējams, to sasniegtu un saprastu. Bet tas man prasītu varbūt trīs gadus, varbūt piecus. To, ko tur gada laikā ieguvu, tas man deva lielu impulsu. Ļoti svarīgas, konkrētas lietas. Protams, ir lietas, kuras pašam jāizprot. Bāzes lietas es pie viņa redzēju un sapratu.

Ko treneris Pahars cer sasniegt? Vai redzi sevi kā premjerlīgas kluba treneri? Vai nav vēl īstais laiks sapņot?

Sapņot nav laiks, jo ko es te paveicis - vienu spēli aizvadīju. Domāt nav bijis laika par to un nav iemeslu. Ja runājam globāli, tad jebkurš spēlētājs, kā es, cerēju pa solim - biju mazs, gribēju tikt kādā lielajā komandā. Tiku lielajā komandā, gribēju spēlēt čempionu komandā. Spēlēju čempionu komandā, sapņoju par izlasi. Tiku izlasē, sapņoju spēlēt ārzemēs. Aizbraucu spēlēt ārzemēs, sapņoju iekļūt kādā top komandā. Ja ne traumas, domāju, ka būtu ticis, jo visi nosacījumi bija. Trenerim tāpat - ir jāizvirza mērķi un tos jācenšas sasniegt. Ne pat sapņot, bet tīri izvirzīt mērķus un tos sasniegt. Ja tu strādā kvalitatīvi, tad būs rezultāts. Tiksi augstāk. Premjerlīga? Tur ir noteikts ceļš ejams, tur ir savi kritēriji, savs tirgus, un pat nezinu, pēc kādiem kritērijiem tur var tikt. No bijušās PSRS republikām vispār ir ļoti maz treneru kaut kur top klubos. Kāpēc nav? Laikam jau ir savi iemesli.

Verpakovskim spēle pret Lietuvu var kļūt 100.spēle karjerā izlasē. Izlaidīsi Verpakovski?

Es neskatīšos, vai tas ir Verpakovskis vai kāds cits - ja spēlētājs būs vajadzīgs, viņš spēlēs. Ja būs vajadzīgs cits, spēlēs cits.

Uzbrukumā Latvijai ir liela izvēles iespējas. Bet kura ir lielākā problēma?

Malējie aizsargi. Tā vispār ir smaga tēma Latvijas futbolā. Mūsdienu malējie aizsargi. Tādi, kurus jebkurš treneris gribētu redzēt. Jā, ir malējie, kuri skrien no vienas puses līdz otrai, kuri labi pieslēdzas uzbrukumam, kuri var apspēlēt, kuri var gūt vārtus. Tagad, piemēram, Timofejeva izsaukšana ir ar to saistīta. Puisis labi spēlē, pārbaudīsim, vai viņš var izrādīt konkurenci. Šī pozīcija nav tik aizņemta. Bet arī Starkovam ar to bija problēmas. Viņa vadībā tur daudzi gāja cauri.

Vai redzi kādus jaunos, kuri pēc kādiem gadiem (līdzīgi kā tagad Valērijs Šabala) pietuvosies un spēlēs izlasē?

Pavisam jaunus redzu, bet tur nevajag spekulēt un minēt kādu konkrēti. Ir ļoti talantīgi U-16, U-17, U-18 izlasēs. Ir ļoti labi un viņi agri vai vēlu tiks izlasē, jo mums spēlētāji ir tik daudz, cik ir. Ja runā par U-21 izlasi, tad, ja turpinās progresēt, Savaļniekam ir lielas iespējas. Zināms, ka Karašausks ir tuvu.

Karašauska raksturs to neiespaido?

Protams, ka ietekmē. Nianses ir svarīgas. Raksturs ir svarīgs. Manā vadībā viņš "Skonto" vienubrīd bija prom, tad atgriezās. Redzams, ka kļuvis lielāks, nopietni pieķēries lietai. Tur arī "Skonto" tagadējais treneris Tamazs Pertija daudz devis. Kļuvis daudz disciplinētāks. Tas svarīgi. Visam savs laiks, vajag laiku, nedrīkst steigties.

Kļava, Ivanovs nav izsaukti. Tas saistīts ar to, ka jaunos iespēlē, svaigas asinis?

No vienas puses jā, no otras - nē. Jo es taču paņēmu Laizānu, to pašu Koliņko, Verpakovskis palika sastāvā. Vajag kaut kā kombinēt. Varēja jau visu atjaunināt, paņemt U-21 izlasi, nospēlēt ciklu un gatavot nākamo izlasi. Vajadzīgs balanss, un kā reizi pieredzējušie Gorkšs, Verpakovskis, Laizāns, Koliņko - viņiem jāpalīdz jaunajiem. Skaidrs, ka jaunajiem arī nekādas atlaides nav - ja tu tiec starp 11 labākajiem, tad netiek dotas atlaides un ir jāspēlē. Nav svarīgi, vai tev 17 gadi, vai 40 gadi. Ja runā par Kļavu un Ivanovu, tad viņi šobrīd zaudējuši savu vietu sastāvā, konkurenci nav izturējuši.

Teici, ka bija Starkova laiki, tagad sācies Pahara laiks. Cik gadiem jāpaiet, lai speciālisti un līdzjutēji teiktu, ka šī ir tā māja, kuru uzcēla Marians Pahars?

Nezinu, grūti pateikt. Domāju, ka gads ir minimālais, jo cauri jāiziet daudziem spēlētājiem, man ir jāpārliecinās, kuri der manai stratēģijai. Varbūt tas būs jau 6.septembrī. Skaidrs, ka bez panākumiem neko nav iespējams celt.

Pamati ir jau ielikti?

Tagad lieku. Var teikt, ka ar pirmo nometni augustā un spēli Igaunijā pamati jaunajai mājai ir ielikti.