Latvijas futbola brīnumam 10 gadi: kā tas notika un ko varoņi dara tagad?  (24)

Jau iekļūšana kvalifikācijas "play off" stadijā likās sapnis, bet tad Latvijas futbolisti sagādāja vēl vienu brīnumu, uzvarēja Turciju divu spēļu summā un iekļuva EURO 2004.

Portāls "Delfi" atgādina, kā Latvija izcīnīja fenomenālo sasniegumu, kuru drīzumā diez vai Latvijas futbols piedzīvos vēlreiz, un kā futbola izlases kodolam turpinājās karjera pēc EURO 2004.

2002.gada 25.janvārī nākamā Eiropas čempionāta mājvietā Portugālē notika EURO 2004 kvalifikācijas izloze, un Latvijas izlase tradicionāli uzzināja savus pretiniekus, neko daudz nelolojot. Toreiz nevienam pat sapnī nerādījās, ka šī izloze kļūs par vēsturisku Latvijas futbolā.

Latvija tika ielozēta ceturtajā grupā, kur tās pretinieces bija ļoti spēcīgas - Zviedrija, Polija, Ungārija, kā arī par pastarīti uzskatītā Sanmarino. Latvija kvalifikācijas ciklu iesāka negaidīti labi - 0:0 mājās pret zviedriem, tad 1:0 uzvara viesos pār Poliju, kam sekoja divas uzvaras pār Sanmarino (1:0 un 3:0). Turpinājumā dzīve vairs nebija tik "rožaina" - zaudējums Ungārijā (1:3) un poļu revanšs Rīgā (0:2). 2003.gada 10.septembrī Latvijai savās mājās bija tobrīd izšķiroša spēle pret Ungāriju - Aleksandra Starkova vadībā Latvijas futbolisti pirmā puslaika izskaņā un otrā puslaika sākumā šokēja ungārus, izvirzoties vadībā ar 3:0. Ungārija vienus vārtus atguva, tomēr uzvara mačā Latvijai, kas tādējādi kļuva par favorīti cīņā par otro vietu grupā un ceļazīmi uz tobrīd nereālo "play off' turnīru.

Atlases turnīru Latvijai bija jāpabeidz viesos pret līderiem zviedriem. Pirms šīs spēles Latvijai bija trīs punktu pārsvars pār Poliju, tādējādi Latvijai otro vietu grupā garantēja vismaz neizšķirts. Tomēr Latvija nevēlējās samierināties ar neizšķirtu un 22.minūtē Māris Verpakovskis izvirzīja vadībā Latviju. Visu otro puslaiku laukumā dominēja zviedri, 72.minūtē pēc Dzintara Zirņa noraidījuma Latvija palika mazākumā, trīs minūtes pirms spēles beigām zviedri vēl ieguva tiesības izpildīt 11 metru soda sitienu. Zviedru rezultatīvākais spēlētājs MarkussOlbaks kļūdījās, un Latvija svinēja uzvaru ar 1:0, kas tai ļāva spēlēt "play off" turnīrā.

Izslēgšanas spēlēs Latvijai pretiniekos tika Turcija, un visas prognozes pārliecinoši liecināja pret Latviju. Ar to gan nebija apmierināti Starkovs un visa viņa komanda....

2003.gada 15.novembris, Rīga, pārpildīts "Skonto" stadions un līdz šim nebijusi Latvijas sportā atmosfēra. Aukstajā un drēgnajā dienā Rīgā Turcijas izlase nejutās komfortabli, ko ļoti labi izmantoja Latvijas futbolisti, gūstot uzvaru ar 1:0. Par varoni kļuva Verpakovskis, kurš skaisti apspēlēja aizsargus un vārtsargu. Savukārt vārtu guvumu Māris nosvinēja tobrīd nepierasti - izrāva stūra karodziņu, kurš viņam bija kā "automāts" un nošāva visus komandas biedrus, kuri nokrita uz zālāja.

Uzvaras priekus gan nedrīkstēja ilgi svinēt, jo priekšā bija smags, pēdējais pārbaudījums - spēle Stambulā, kur neviena no pasaules vadošajām komandām nejūtas labi un tribīnes nenormāli atbalsta savējos.

Taču 2003.gada 19.novembris kļuva par zelta datumu Latvijas sportā, bet Turcijas futbola līdzjutējiem labāk neatgādināt par šo datumu un notikumiem Stambulā.

Spēles 20.minūtē Turcija izvirzījās vadībā un 64.minūtē panāca sev labvēlīgo 2:0, un tobrīd jau daudzi Latvijas līdzjutēji izsapņoja visus sapņus, "nolaidās uz zemes" un šķietami atvadījās no cerībā. Tikai tā nedomāja Starkovs&co. Taču jau pēc minūtes turki pārkāpa noteikumus kreisajā malā pie soda laukuma, Juris Laizāns viltīgi panesa bumbiņu uz sev izdevīgāku sitiena vietu un ar teicamu soda sitienu raidīja bumbu tālajā stūrī. Pēc Laizāna sitiena neviens futbolists (ne Latvijas, ne Turcijas) soda laukumā tā arī nepieskārās bumbai.

Turcijai nekas neatlika, kā mesties uzbrukumā, jo divu spēļu summā pārsvars bija jau Latvijai. Un to izmantoja Latvija. 78.minūtē vienu no savas karjeras fantastiskākajām piespēlēm izpildīja... vārtsargs Aleksandrs Koliņko, kurš no rokām ievadīja bumbu spēlē, tā pārlidoja pāri gandrīz visam laukumam, nokļuva pie Verpakovska, kurš izgājienā izlīdzināja rezultātu 2:2.

Atlikušajā laikā Turcijai vajadzēja jau gūt divus vārtus, lai uzvarētu divu spēļu summā, turki paši saprata, ka tas nav iespējams, un pēc spēles beigu signāla viss Latvijas izlases rezervistu soliņš uzklupa virsū laukumā esošajiem spēlētājiem! Latvija šokēja ne tikai Eiropas, bet visas pasaules futbolu!!!

Latvija kļuva par pirmo valsti no bijušās PSRS (neskaitot Krieviju), kura iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet Latvijas izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs pildīja solījumu un devās uz frizētavu, lai nokrāsotu matus.

EURO 2004 risinājās astoņās Portugāles pilsētās desmit stadionos. Izlozē Latvija, kas tā jau bija pārliecinoša pastarīte starp visām dalībniecēm, vēl tika ielozēta "nāves grupā" kopā ar Čehiju, Vāciju un Nīderlandi.

Latvijas izlases sastāvs lielas izmaiņas pirms EURO 2004 nepiedzīvoja, vienīgais uzbrukumā sevi pieteica Andrejs Prohorenkovs. 15.jūnijā pirmajā spēlē pret čehiem tieši Prohorenkovs iesāka uzbrukumu un izdarīja piespēli, pēc kuras Verpakovskis izvirzīja Latviju vadībā. Šie bija Latvijas vienīgie vārti EURO 2004.

Spēles turpinājumā Latvija ilgi turēja savu pārsvaru, lai gan čehu uzbrukumi bija nospiedoši. 72.minūtē Latvijas aizsargdambji neizturēja un Čehija izlīdzināja rezultātu, bet sešas minūtes pirms mača beigām arī izrāva uzvaru.

Pēc četrām dienām Portu mūsu futbolisti paveica vēl vienu maziņu varoņdarbu un atkal ierakstīja savu vārdu vēsturē - pirmais punkts Eiropas čempionāta finālturnīros. Spēlē pret Vācijas futbolistiem Latvija izskatījās ne tikai labi, bet droši un pārliecinoši. Spēle noslēdzās bez vārtu guvumiem 0:0, lielākie ieguvēji, laikam, bija vācieši, bet Latvijai palika nelielas mieles. Spēles galvenais tiesnesis Maiks Railijs šajā mačā bija ļoti labvēlīgs pret vāciešiem, uz kuru vārtiem vismaz reizi varēja piešķirt 11 metru soda sitienu.

Vēl pēc četrām dienām Latvijai bija jāspēlē pret Nīderlandi, un uzvaras gadījumā būtu piepildījies vēl viens nereāls sapnis - iekļūšana ceturtdaļfinālā. Tomēr pret "oranžajiem" latviešiem nebija variantu objektīvi - bezierunu zaudējums ar 0:3, taču Latvijas futbolisti ar augsti paceltām galvām atstāja Portugāli.

Latvijas futbolisti apgāza daudzu "ekspertu" prognozes par sagrāvēm , neizteiksmīgu sniegumu un bezcerību, atstājot ļoti cienījamu reputāciju par savu sniegumu. Latvija pat nepalika turnīra vājākā komanda, jo Bulgārija zaudēja visās spēlēs savā grupā, Šveice guva vienu punktu, bet ielaida vairāk vārtus, bet A grupas vājākā komanda Krievija tikai pēdējā spēlē pārspēja Grieķiju, kurai zaudējums vairs neko nenozīmēja.

EURO 2004 finālturnīrā vārtsargu līnijā pirmais numurus bija Aleksandrs Koliņko, bet viņam kā aizstājēji bija plānoti Andrejs Piedels un Andrejs Pavlovs.

Koliņko arī pēc EURO 2014 ilgu laiku bija Latvijas izlases pirmais vārtsargs, līdz viņu neizkonkurēja Andris Vaņins. Tomēr pēc Starkova noiešanas ēnā un Mariana Pahara ēras sākuma Koliņko, kurš šobrīd spēlē Krievijas pirmās līgas klubā Kaļiņingradas "Baltika", atkal atgriezies valstsvienībā. Starp Vaņinu un Koliņko šobrīd Paharam ir laba izvēle, iespējas variēt ar sastāvu. Koliņko šobrīd ir jau 38 gadi, taču viņš nedomā likt punktu karjerai. Ja Pahars turpinās viņu izsaukt, tad tuvākajos gados viņš varētu kļūt par "simtnieka" kluba biedru - Koliņko karjerā ir 88 spēles valstsvienībā.

Andrejs Piedels ilgu laiku bija Koliņko "ēnā", stabils otrais vārtsargs un turētu vārtus drošībā, ja Koliņko kāda iemesla dēļ nebūtu spēlētājs. EURO 2004 spēlēs Koliņko nospēlēja "no zvana līdz zvanam", un Piedela palīdzība nebija nepieciešama. 2010.gadā Piedels beidza karjeru un šobrīd ir Latvijas titulētākā kluba "Skonto" vārtsargu treneris. Starp citu, Piedels ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas futbola vārtsargs, jo Latvijas čempionātā guvis septiņus vārtus (visus no 11 metru soda sitieniem).

Andrejs Pavlovs uz URO 2004 devās kā trešais vārtsargs, bet pamatdarbā "Skonto" bija otrais vārtsargs aiz Piedela muguras. Pēc Eiropas čempionāta spēlēja FK "Rīga", ar kuru 2007.gadā izcīnīja Latvijas čempionāta bronzu. Pēc tam Pavlovs vēl spēlēja "Ventspilī", uzspēlēja Kipras klubos, tad atgriezās Latvijā un vēl šajā sezonā sargāja Jūrmalas "Spartaks" vārtus.

Aizsardzības balstu balsts EURO 2004 bija Igors Stepanovs, kurš ilgākus gadus bija viens no vadošajiem Latvijas izlases spēlētājiem. Tieši Stepanova drošā spēle palīdzēja Latvijai tikt uz EURO 2004 un visās trijās spēlēs viņš bija Latvijas aizsardzības balsts.

Pēc EURO 2004 Stepanovs spēlēja "Grasshopper", kur kļuva par līderi un kapteini. Tomēr 2006.gadā viņu negaidīti atlaida no Šveices komandas, tad uzspēlēja Dānijā, Krievijā, Vācijā, bet karjeras pēdējos gadus aizvadīja Latvijā.

2011.gada augustā Stepanovu simboliski uzaicināja uz Latvijas spēli pret Somiju, lai tā viņam būtu 100.spēle valstsvienībā. Viņš nospēlēja simboliski sešas minūtes, pēc kurām vētrainu aplausu pavadībā viņu nomainīja. Tagad "Stjopa" vada Latvijas U-17 izlasi.

Mihails Zemļinskis ir vēl viens futbolists, bez kura Latvijas izlases EURO 2004 dalība nebija iedomājama. Tieši Zemļinskis ar Stepanovu veidoja Latvijas aizsardzības balstu. Portugālē aizvadīja pilnībā visas trīs spēles, bija komandas vecākais spēlētājs. Pēc tam vēl vienu gadu nospēlēja "Skonto" rindās, tad beidza karjeru. 2007.gadā sāka trenēt Daugavpils "Daugava", ar kuru pēc gada izcīnīja Latvijas kausu. Vēlāk trenēja Latvijas U-21 izlasi, ar kuru gan lielus panākumus nesasniedza, un tika atlaists.

Jau pirms atlaišanas no U-21 izlases Zemļinskis iesaistījās politikā, iekļuva Saeimā, kur joprojām darbojas.

Oļegs Blagonadeždins bija neatņemama  Latvijas izlases sastāvdaļa un viens no stabilākajiem tā brīža malējiem aizsargiem. Traumas dēļ spēlēs pret Turciju Blagonadeždins nepiedalījās, bet līdz EURO 2004 atgriezās ierindā un Portugālē nospēlēja pilnībā visas trīs spēles. 2004.gada nogalē aizvadīja pēdējo spēli Latvijas izlasē, vēlāk nespēja vairs izkarot vietu valstsvienībā. 2007.gadā sāka trenēt "Skonto" jauniešu komandas, tad izmēģināja spēkus augstākā līmenī (Jūrmalas "Spartaks" galvenais treneris), taču tur sevi nepierādīja.

Aleksandrs Isakovs savu vietu izlasē ieguva pēc pārcelšanās uz "Skonto", kur bija viens no vadošajiem spēlētājiem. EURO 2004 aizvadīja visas trīs spēles, bet pēc "Latvijas sapņa" 2007.hadā pabeidza savu profesionālo futbolista karjeru savā dzimtajā Daugavpilī. Vēlāk bija Daugavpils "Daugava" direktors, taču iesaistījās politiski sportiskajā dzīvē, un šobrīd ir Daugavpils Sporta pārvaldes direktors. Isakovs ir arī Latvijas Futbola federācijas (LFF) darbinieks.

Igors Korabļovs šī gadsimta sākumā bija viens no Latvijas izlases vadošajiem aizsargiem, taču Portugālē nevienā spēlē laukumā neizgāja. Piedalījās pirmajā spēlē pret Turciju. Pēc EURO 2004 uz laiku izmēģināja spēkus Ukrainā, taču karjera aiz Latvijas robežām neizdevās. Atgriezās Latvijā un turpina spēlēt dzimtenē, šogad vēl cīnījās "Gulbenes" rindās, lai gan neizdevās izkarot komandai vietu virslīgā. Latvijas virslīgas čempionātā aizvadījis 475 spēles, kas ir rekords, un to tuvākā laikā būs grūti kādam pārspēt.

Dzintars Zirnis ilgu laiku bija stabils Latvijas izlases aizsardzības spēlētājs, kurš šogad izlēma pielikt punktu karjerai. Leģendārajā atlases turnīrā spēlē pret zviedriem Zirnis nopelnīja sarkano kartiņu, tāpēc izlaida pirmo spēli pret Turciju. Atbildes mačā pret turkiem Zirnis nospēlēja visas 90 minūtes, bet Portugālē laukumā izgāja vien spēlē pret Vāciju pašās cīņas beigās.

Pēc EURO 2004 Zirnim vairākas reizes piedēvēja pāreju uz kādu Krievijas klubu, taču viņš turpināja spēlēt savā dzimtajā "Liepājas metalurgā".

Māris Smirnovs un Artūrs Zakreševskis devās uz EURO 2004, taču viņu izredzes uzspēlēt jau tad bija nelielas. Abi tā arī laukumā neizgāja. Smirnovs šobrīd ir Latvijas čempionu "Ventspils" viens no treneriem, bet Zakreševskis audzina jaunu paaudzi un ir Latvijas jauniešu izlases treneru sistēmā.

Vitālijs Astafjevs ilgus gadus bija Latvijas izlases pussargu līnijas vizītkarte un ir Latvijas izlases rekordists aizvadīto spēļu ziņā. Latvijas izlasē viņš aizvadīja 167 spēles, kas ir Eiropas rekords un piektais rādītājs visā pasaulē.

Astafjevs bija viens no spēles veidotājiem cīņās pret Turciju un nospēlēja visas trīs spēles EURO 2004. Gadu pēc finālturnīra Astafjevs iekļuva skandālā, paziņojot, ka viņu centušies "nopirkt" pirms spēles pret Krieviju. Vēlāk gan pats futbolists pavēstīja, ka viņu nepareizi sapratuši, ar žurnālistiem viņš ne visai sarunājās, tomēr viņa karjeru skandāls iespaidoja. Pēc futbolista karjeras beigšanas Astafjevs kļuva par Mariana Pahara palīgu "Skonto", kurā joprojām ir viens no treneriem nu jau Tamaza Pertijas treneru štābā. Pēc Pahara atnākšanas uz izlasi ir arī viens no valstsvienības treneriem un atbild par standarta situāciju izspēli.

Juris Laizāns bija viens no tobrīd vadošajiem Latvijas izlases spēlētājiem, kuriem solīja spilgtu nākotni. Spēlē pret turkiem viesos guva svarīgus vārtus, panākot 1:2. EURO 2004 visās trijās spēlēs nāca uz maiņu otrā puslaika vidū.

Pirms EURO 2004 stabili spēlēja Maskavas CSKA, taču pēc treneru maiņas komandā stabilu vietu neatrada. Ttomēr tieši viņš ir vienīgais Latvijas futbolists, kuram izdevies izcīnīt vislielākos panākumus klubu līmenī - izcīnīja UEFA kausu ar Maskavas CSKA, lai gan pats spēlēja reti.

Karjeras turpinājumā daudz spēlējis Krievijā, tad atgriezās Latvijā ("Olimps", "Ventspils"), ik pa laikam atkal izmēģināja spēkus Krievijā, bet tagad nostiprinājies "Skonto", kur atguvis "otro jaunību". Laizāns kļuvis ne tikai par vienu no "Skonto" līderiem, bet atgriezies arī valstsvienībā, kurā spēlējis pēdējos mačos.

Imants Bleidelis līdzjutējiem paliks atmiņā kā ātrais labais pussargs. Vēsturiskajā atlases ciklā aizvadīja visas spēles, arī leģendārās pret Turciju. EURO 2004 aizvadīja visas spēles, tikai pēdējā pret Nīderlandi viņu nomainīja 83.minūtē.

2007.gadā Bleidelis aizvadīja pēdējo spēli valstsvienībā, kurā kopumā nospēlējis 106 mačus. 2008.gadā viņu "atskaitīja" no "Liepājas metalurga", kas praktiski pielika punktu Bleideļa profesionālajai karjerai. Pēc spēlētāja karjeras beigām Bleidelis kļuva par treneri, viņam joprojām ir A kategorijas trenera licence, taču viņš darbojas jauniešu futbolā un rīko dažādus turnīrus.

Andrejs Rubīns bija otrs ātrais malējais pussargs, kurš plosīja pretinieku aizsardzību. Pārsvarā spēlēja kreisajā malā, bet varēja arī darboties uzbrukumā. Rubīns ir visu laiku otrs visvairāk spēles aizvadījušais Latvijas izlases futbolists aiz Astafjeva (117 spēles), bet EURO 2004 pilnībā aizvadīja visus trīs mačus.

Pēc EURO 2004 Rubīna karjera meta līkločus uz Maskavas "Spartak", tad Jaroslavļas "Šiņņik", "Liepājas Metalurgs"... No Kurzemes kluba arī viņu "palūdza" aiziet, taču, atšķirībā no Bleideļa, viņš turpināja karjeru Azerbaidžānā. Traumu nomocīts, Rubīns gribēja vēl uzspēlēt "Skonto" taču atgriešanās nesanāca, un viņš bija spiests beigt karjeru.

Andrejs Štolcers bija stabils Starkova izlases rezervists, strauji iegāja spēlēs, radot pretiniekiem problēmas. EURO 2004 viņš gan laukumā devās reizi uz maiņu spēlē pret Nīderlandi. Jau tad Štolcers spēlēja Anglijā, kur arī turpinājās viņa karjera. Vēlāk nedaudz uzspēlēja Azerbaidžānā, arī Latvijā, bet tad uzsāka trenera karjeru, un joprojām viņa darbība saistīta ar Angliju.

Valentīns Lobaņovs pārsvarā spēlēja kā balsta pussargs, bet Starkova shēmās nereti bija izmantots kā aizsargs. EURO 2004 kvalifikācijā praktiski bija neaizstājams pamatsastāva spēlētājs, bet spēlēs pret Turciju nepiedalījās. Taču uz Portugāli viņš aizbrauca, un visās trijās spēlēs laukumā devās pamatsastāvā. Pēc EURO 2004 Lobaņovs pārcēlās uz Ukrainu, vēlāk atgriezās dzimtenē, kur viņu "iemānīja" sliktu slavu iemantojusī "Venta". Iekūlies ar komandu nepatikšanās, Lobaņovs vēlāk aizgāja uz "Jūrmalu", kurā arī beidza profesionālo karjeru.

Jurģis Pučinskis bija stabils rezervists, kuram īsti nedraudēja vietas zaudēšana valstsvienībā, bet kurš nespēja arī īsti konkurēt ar pamatsastāva spēlētājiem. Piedalījās kvalifikācijas izšķirošajā spēlē pret zviedriem un arī pirmajā mačā pret Turciju. EURO 2004 spēlēs laukumā tā arī nedevās, bet šobrīd ir "Ventspils" galvenais treneris. Šogad ar ventspilniekiem Pučinskis izcīnīja Latvijas čempionu zeltu un kļuva par otro Latvijas futbola treneri, kurš izcīnījis Latvijas čempionu titulu. Līdz šim par Latvijas čempioniem bija kļuvušas tikai Aleksandra Starkova vadītās komandas ("Skonto") vai arī ārzemnieku vadītie klubi.

Māris Verpakovskis pirms desmit gadiem bija galvenais Latvijas izlases vilcējspēks uzbrukumā un joprojām ir viens no uzbrukuma līderiem, tomēr jau ir ieminējies par karjeras beigšanu valstsvienībā.

Tieši Verpakovska vārti bija izšķirošie ne tikai spēlēs pret Ungāriju un Zviedriju, bet abos mačos pret Turciju.

EUO 2004 Verpakovskis turpināja spīdēt un kļuva par Latvijas vienīgo vārtu autoru. Varēja gūt vēl vairāk vārtus, taču spēlē pret Vāciju to neļāva vārtsargs Olivers Kāns un tiesnesis Railijs.

Pēc EURO 2004 vēl uzspīdēja Kijevas "Dinamo" rindās UEFA Čempionu līgā, bet vēlāk sākās "īrēšanas laiks" - uzbrucējs pabija Spānijā, Horvātijā, Grieķijā. 2011.gadā Verpakovskis pārcēlās uz Latvijas futbolistiem labi zināmo Azerbaidžānu, spēlēja Starkova vadībā "Baku" rindās, bet tagad atguvis "vārtu garšu" labi zināmajā grieķ,u vienībā "Ergotelis".

Prohorenkovs tikai vēsturiskā atlases ciklā debitēja Latvijas izlasē (spēlē pret Poliju) un nostiprinājās "Starkova acīs". Lai gan spēlēs pret zviedriem un turkiem nepiedalījās, Prohorenkovs izcīnīja sev vietu Latvijas izlasē un aizbrauca uz Portugāli. EURO 2004 viņš visās trijās spēlēs devās laukumā pamatsastāvā un tieši viņš "sakārtoja" vienīgo vārtu guvumu.

Pēc EURO 2004 viņš savā CV var ierakstīt tādus vārdus kā Telavivas "Maccabi" un Maskavas "Dinamo", taču strauja karjera viņam neizdevās. Pēc traumām viņš vēl uzspēlēja Spānijā un Grieķijā, bet atgriezās "Liepājas metalurgā", kur vienā no sezonām guva smagu traumu un gandrīz bija spiests beigt karjeru. Tomēr uzbrucējs atveseļojās, atgriezās iepriekšējā līmenī, bet šo sezonu beidza jau FC "Jūrmala" rindās.

Marians Pahars ir visu laiku izcilākais Latvijas uzbrucējs, taču EURO 2004 laiks nebija viņa laiks. Leģendārajā kvalifikācijā Pahars piedalījās vien trijās spēlēs, jo viņš mocījās ar traumām un to seku likvidēšanām. Arī spēlēs pret turkiem Pahars "nespēlēja pirmo vijoli", jo iznāca tikai uz maiņu otrajā mačā, kad viss jau bija skaidrs.

Uz EURO 2004 Pahars devās, lai gan ne bija pilnībā izveseļojies pēc traumas. Portugālē viņš piedalījās visās trijās spēlēs, iznākot uz maiņu, kopumā nospēlējot 63 minūtes.

Līdz pat 2006.gadam Pahars centās atgriezties iepriekšējā līmenī savā mīļotajā "Southampton" komandā, taču neveiksmīgi. Tad viņš aizbrauca un uzspēlēja Kiprā, atgriezās Latvijā, kur vienu sezonu bija "Skonto" futbolists. Nākamajā sezonā viņu uz brīdi varēja redzēt "Jūrmalas" rindās, bet tad viņš saprata, ka jābeidz futbolista karjera.

Jau nākamajā sezonā Pahars kļuva par Starkova palīgu "Skonto" komandā, tad viņam uzticēja vadīt "Skonto", bet šobrīd Marians ir Latvijas izlases galvenais treneris un LFF ar viņu saista Latvijas futbola izlases atdzimšanu.

Mihails Miholaps un Vīts Rimkus bija Latvijas izlases sastāvā EURO 2004, taču viņu loma nebija nozīmīga. Rimkus iznāca uz maiņu vienā spēlē kompensācijas laikā, bet Miholaps tā arī laukumā nedevās. Miholaps šobrīd ir viens no "Skonto" treneriem, bet Rimkus vēl pagājušajā nedēļā "Gulbenes" rindās centās izkarot vietu Latvijas virslīgā.

Latvijas futbola izlases sapnis nebūtu bijis iespējams bez galvenā trenera, bijušā Rīgas "Daugavas" uzbrucēja Aleksandra Starkova, kurš bija galvenais "burvis".

Pirms EURO 2004 Starkovs teica, ka "finālturnīrā komandas mērķis ir nepievilt 3000 līdzjutēju. Ja pēc turnīra neviens nejautās, kāpēc mēs tur aizbraucām, ja nevienam trenerim un futbolistam nebūs kauns rādīties Rīgas ielās, tātad mērķi būsim izpildījuši."

Pēc EURO 2004 Starkovs izpelnījās godu trenēt Maskavas "Spartak", taču pēc konflikta ar komandas kapteini Dmitriju Aļejņičdevu viņu atlaida. 2007.gadā pēc Jurja Andrejeva atlaišanas sākās Starkova otrā ērā Latvijas izlasē, kas gan nebija tik veiksmīga.

2010.gada Pasaules kausa kvalifikācijā Latvija gan ieņēma trešo vietu savā grupā, bet tad sākās neveiksmju līnija, pār Starkovu vēlās kritiku gūzma, un 2013.gada vasarā "Petrovičs" nolēma aiziet tomēr no valstsvienības.

Šobrīd Starkovs ir viens no LFF vadošajiem darbiniekiem, bieži apmeklē Latvijas čempionāta spēles un neliedz padomu treneriem - viņš vienmēr ir tuvu Latvijas futbolam.