Ar patiesu interesi sekoju Latvijas Futbola federācijas (turpmāk - LFF) vēlēšanām kopš to izsludināšanas brīža. Galvenais iemesls - cerība, ka pie apvāršņa uzradīsies kāds, kurš beidzot spēs Latvijas futbolam nodrošināt nepieciešamo izrāvienu, lai tas kļūtu konkurētspējīgs citu sporta veidu vidū Latvijā un gūtu panākumus arī starptautiski. Lai tas attīstītos adekvāti, ir jābūt starptautisko organizāciju piešķirtajam finansējumam.
Uzreiz jāsaka, ka manas cerības par kandidātiem īsti neattaisnojās. Vienīgais, kurš bija pietiekami drosmīgs mest izaicinājumu pastāvošajai iekārtai bija Krišjānis Kļaviņš. Taču tas vismaz nozīmēja vēlēšanas. Ar noteikumu, ka abi pretendenti tiek apstiprināti kā tiesīgi kandidēt. Nedēļas gāja, bet skaidrība neradās, vai līdz vēlēšanām nonāks viens, divi vai neviens no kandidātiem. Par iemesliem var spekulēt daudz un dikti, taču skaidrs bija viens - divu zirgu sacīksti LFF īsti negrib pieļaut. To apstiprināja arī tālākie notikumi šo vēlēšanu juceklī.
Pirmkārt, absurdā stadiona projekta publiskošana. Vai tas bija plānots kā slavas dziesma LFF darbam ar skaļu lozungu "Futbola Mājas", tādējādi parādot, ka kaut kas tiek darīts šokējošā futbola infrastruktūras stāvokļa uzlabošanai, vai tā bija kāda PR kļūda, mēģinot kaut kādā veidā attaisnot šo, manuprāt, neadekvāto naudas izšķiešanu? Iespējams, bija cits iemesls, kādēļ šis straujais izmaksu kāpums nepalika noklusēts, kā daudzas citas lietas Latvijas futbola kuluāros.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
