Svētdienas fināla gaidās - Latvijas futbola kausa izcīņas pirmsākumi  (1)

Latvijas kausa izcīņa futbolā ir īpašs turnīrs, kas var lepoties ar bagātīgu vēsturi, jo pirmoreiz tas tika izspēlēts pirms apaļiem 80 gadiem – 1936. gadā. Lai novērtētu tagadni, ir jāciena vēsture, tāpēc šis būs stāsts par Latvijas kausa izcīņas pirmsākumiem.

Pirms Latvijas futbolā 1936. gadā tika sākts organizēt Latvijas kausa izcīņu, lielu atsaucību bija ieguvusi Rīgas pilsētas kausa izcīņa. Piedalīties tajā varēja tikai spēcīgākās Rīgas komandas un dažas no provinces vienībām. 1927. gadā Rīgā aizsāka rīkot Lieldienu kausu, kuru vēlāk pārdēvēja par Pavasara kausa turnīru, bet 1931. gada pavasarī pirmo reizi tika organizēts sezonas sākuma zibensturnīrs, kas turpmāk kļuva par futbola sezonas atklāšanas neatņemamu sastāvdaļu.

1936. gadā pirmo reizi notika tā Latvijas kausa izcīņa, kurai mūsdienās visi sekojam līdzi ik gadu. Rīgas pilsētas valdes dāvāto futbola kausu pārdēvēja par Latvijas futbola kausu un pirmajā kausa izcīņas sezonā par to cīnījās 12 vienības. Līdz ar kausa pārdēvēšanu arī noteikumi kļuva bargāki, kas, salīdzinot ar mūsdienām, ir pat nedaudz komiski. Piemēram, futbola komandu JKS sodīja ar 5 latu sodu par sacīkšu sākuma nokavēšanu, tāpat 5 latu saodu varēja saņemt par komandas pārstāvja neierašanos uz valdes sēdi. Pirmā komanda, kas izcīnīja Latvijas kausu, bija Rīgas Vanderers komanda, kas finālā ar tam laikam negaidīti pārliecinošu rezultātu uzvarēja Rīgas ASK komandu - 5:2. Pirmo kausa izcīņu skatītāji uzņēma ar salīdzinoši mazu interesi, kas pierādīja, ka jaunais Latvijas kausa izcīņas formāts skatītājiem vēl bija svešs.

1937. gadā Latvijas kausa organizēšanu un uzraudzību uzņēmās Kārlis Ulmanis, dāvinot Valsts prezidenta mūžīgi ceļojošo kausu, kuru ieguva turnīra pirmās vietas ieguvēji. Kārļa Ulmaņa dāvinātais kauss tika veidots ļoti iespaidīgs un sasniedza pusmetra augstumu. Tāpat dažādos avotos minēts, ka kausa vērtība pārsniedza 2000 latu. Kausa vienā pusē bija attēlota futbola spēle, bet otrā pusē vārtos ielidojusi futbola bumba. To izgatavoja zeltkalis K.Jurisons pēc E.Vītola zīmējumiem. Jurisons, kurš bija ļoti atzīts zeltkalis un liels sporta cienītājs, arī vērsās pie Latvijas Futbola savienības ar ierosinājumu, ka vēlas dāvināt ozolkoka kausu, kas veidots latviskā stilā ar nacionāli veidotiem sudraba ornamentu apkalumiem. Jurisons norādīja, ka viņa vēlēšanās ir, lai šo kausu iegūtu vienība no futbola zemākām līgām, kas būs spējusi iekļūt vismaz Latvijas kausa izcīņas ceturtdaļfinālā. Akciju sabiedrība "V.Ķuze" arī bija sagatavojusi ceļojošo kausu, kuru izcīnīja līdztekus tā dēvētajam Prezidenta kausam, un šo kausu bija paredzēts piešķirt komandai, kas iegūs otro vietu. Kausa izcīņas noteikumi tika nedaudz mainīti, lai būtu iespējams piesaistīt gan aizvien vairāk jaunu futbola vienību, gan arī līdzjutēju. Ņemot vērā, ka reorganizētajā Latvijas kausa nosaukumā figurēja Kārļa Ulmaņa vārds, turnīram vajadzēja būt lieliski sagatavotam un piesaistīt lielu skaitu līdzjutēju. Uzsākot Kārļa Ulmaņa dāvinātā mūžīgi ceļojošā kausa izcīņu, Latvijas Futbola savienība norādīja, ka turnīrā jāpiedalās ar vienības labāko sastāvu un jāspēlē centīgi un korekti līdz spēles beigām, nekad neaizmirstot, ka godīgums un uzcītība ir sporta spēļu pirmais, labākais un skaistākais priekšnoteikums. Tika noteikts, ka spēļu rīkotājiem jārūpējas par sacīkšu veiksmīgu organizēšanu un jālūdz savas pilsētas pārstāvis atklāt pirmo Latvijas kausa izcīņas spēli. Latvijas kausa izcīņā obligāti piedalījās visas reģistrētās futbola biedrības, katra ar vienu komandu. Gadījumā, ja komanda nepiedalījās kausa izcīņā, tā zaudēja tiesības piedalīties virslīgas meistarsacīkstēs. Sevišķi liela nozīme kausa izcīņai bija provinces futbola vienībām, jo futbolisti no lauku pilsētām ieguva iespēju sacensties ar spēcīgajām Rīgas un citu lielāko pilsētu komandām. Sākotnēji tika uzskatīts, ka lauku komandām nav izredžu vinnēt spēcīgākās komandas, kuras vienmēr atradās virslīgas tabulu virsotnēs, tomēr ar katru gadu aizvien spilgtāk apstiprinājās fakts, ka lauku pilsētu komandas spēj parādīt ļoti labu sniegumu un sagādāt ne vienu vien pārsteigumu. Sacensības notika saskaņā ar tradicionālajiem šāda turnīra noteikumiem – pēc viena zaudējuma jeb izslēgšanas sistēmas.

Pirmās spēles reorganizētajā Latvijas kausa izcīņā sākās 1937. gada 9. maijā. Turnīrā cīnījās 78 vienības, un finālā iekļuva Rīgas Futbola kluba un Universitātes sports komandas. 1937. gada 27. septembrī klātesot 5000 skatītājiem notika pirmā fināla cīņa par Latvijas kausu jeb Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvināto mūžīgi ceļojošo kausu. Rīgas Futbola kluba komanda uzvarēja ar rezultātu 2:0. Pēc spēles Kārlis Ulmanis kausu personīgi pasniedza Rīgas Futbola kluba komandas kapteinim Jānim Lidmanim un teica uzrunu: "Šis kauss lai būtu pamudinājums uzvarētājam arī uz priekšu cīnīties. Bet katrā ziņā tai futbola komandai, kurai gadās nebūt uzvarētājai, lai tas ir pamudinātājs pirms nākamā gadā censties šo kausu saņemt, un tālāk, lai tas ir pamudinājums un atgādinājums visām futbola komandām mūsu zemē, lai mūsu futbola komandas varētu vienmēr pēdējā sacīkstē parādīt, ka arvien pie mums stāv godā pamatnoteikums: sportā uzvar labākais."

Nākamo reizi kausu izcīnīja 1938. gadā, kad cīņās piedalījās 77 futbola vienības. Šis gads kausa izcīņā tikai aizvien vairāk apstiprināja turnīra īsto intrigu, kur mazāk spēcīgas komandas diezgan bieži no cīņas par kausu izslēdza, piemēram, Pirmās līgas vienības. Kausa izcīņas laikā atmosfēra starp komandām bija ļoti pieklājīga un komandas, kuras spēlēja viesos, vienmēr tika patīkami uzņemtas. Piemēram, atklājot 1938. gada kausa izcīņas pirmo spēli Ventspilī, Nacionālā Latvijas Atvaļināto karavīru futbola komanda, kura bija ieradusies mēroties spēkiem ar Ventspils Makkabi, kā suvenīrus saņēma ventspilnieku sarūpētos kristāla kausiņus. Apdāvināšanās ar suvenīriem kausa izcīņas laikā nebija retums. Kausa izcīņas fināls norisinājās ASK stadionā un to vēroja apmēram 6000 skatītāju. Savā starpā sacentās Rīgas ASK futbola komanda un Rīgas Vilku komanda (jaunais Rīgas Vanderers komandas nosaukums), kur sīvā cīņā ar rezultātu 3-1 uzvaru guva Rīgas Vilku komanda.

Latvijas kausa izcīņai 1939. gadā rūpīgi gatavojās ikviena Latvijas komanda, un īpaši labi to pierādīja lauku pilsētas, kur sportiskais gars ar katru sezonu kļuva aizvien jaudīgāks. Vienā no kausa izcīņas dienām tika sarūpēti vairāki pārsteigumi: Uniona futbolisti zaudēja Auces komandai, Jūrmalas sporta vienība piekāpās Limbažiem, bet Jelgavas ASK zaudēja Talsu futbola komandai. Šīs uzvaras pierādīja, cik rūpīgi mazo pilsētu komandas gatavojas Kārļa Ulmaņa dāvātā mūžīgi ceļojošā kausa izcīņai. Ievērojami bija palielinājies arī jaunizveidoto futbola komandu skaits. Par Latvijas kausu 1939. gada cīnījās 82 komandas. Interesantas spēles noritēja visu kausa izcīņas laiku. Piemēram, ceturtdaļfinālā bija nepieciešams pat trīs spēles starp Rīgas Vilkiem un RKSB komandām, jo pirmās divas spēles beidzās bez vārtu guvuma. Tikai trešajā spēlē Šeibelis spēja gūt vienīgos vārtus, nodrošinot uzvaru Rīgas Vilkiem. Bez neviena zaudējuma visa turnīra garumā finālā satikās Rīgas Futbola klubs un Liepājas Olimpija. Abas komandas septiņas reizes bija kļuvušas par Latvijas futbola meistaru un viņu savstarpējās spēles vienmēr bija ļoti spraigas. Šajā reizē stiprāki izrādījās Rīgas Futbola kluba futbolisti, kuri Kārļa Ulmaņa dāvināto mūžīgi ceļojošo kausu ieguva jau otro reizi. Šoreiz kausu pasniegt bija ieradies sabiedrisko lietu ministrs A.Bērziņš, kas kārtējo reizi pierādīja valdības atbalstu un sekošanu līdzi kausa attīstībai.

Bija paredzēts, ka 1940. gadā Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa dāvātā Latvijas futbola kausa izcīņa risināsies jau ceturto reizi, piedaloties 79 futbola vienībām no visas Latvijas. Ņemot vērā attiecīgā brīža kara draudu apstākļus, kad bija jātaupa ne tikai naudas līdzekļi, bet arī sportistu laiks, Latvijas Futbola savienība bija izstrādājusi jaunus noteikumus kausa izcīņai. Visas provinces vienības, atskaitot Liepājas Olimpiju, kura tajā laikā bija viena no spēcīgākajām vienībām virslīgas meistarsacīkstēs, iedalīja deviņās priekšsacīkšu grupās ar tādu aprēķinu, lai atsevišķām vienībām uz spēlēm būtu jāmēro pēc iespējas īsāki ceļa gabali. Priekšsacīkšu uzvarētāji, virslīgas vienības un tās Rīgas apgabala vienības, kurām nebija jāpiedalās priekšsacīkstes, būtu sastapušās galvenajā sacensībā, kurā būtu vairs tikai 32 vienības. Diemžēl kara situācijas rezultātā neizdevās uzzināt, cik labi strādāja jaunā sistēma un kas būtu pelnījis iegūt Latvijas kausu 1940. gadā. Tiek minēts, ka Kārļa Ulmaņa sarūpētais mūžīgi ceļojošais kauss nezināmi pazuda kara burzmā.

1943. gadā tika atjaunota Latvijas futbola kausa izcīņa. Turnīra organizācija bija līdzīga, kā bija plānots izspēlēt 1940. gadā. Kausa izcīņas sākumā tika noskaidrotas spēcīgākās vienības provincē - Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē un Latgalē. Fināla grupā pēc tam startēja astoņas vienības - trīs pirmo vietu ieguvēji Rīgas meistarsacīkstēs, četras provinces komandas un arī Liepājas Olimpija. 1943. gada ceļojošo kausu dāvināja Rīgas ilustrētā žurnāla "Laikmets" izdevniecībā un, lai noskaidrotu spēcīgāko komandu, tika rīkotas divas finālspēles, lai spēļu kopsumma varētu noskaidrot uzvarētājus. Pirmajā finālspēlē, kas noritēja Liepājā, ar rezultātu 2:0 uzvarēja liepājnieki. Izšķirošajā spēlē, kas notika Rīgā, ASK stadionā, ar rezultātu 7:2 uzvaru svinēja futbola vienība Rīgas ASK.

Diemžēl kara apstākļu dēļ Latvijas kausa futbolā izcīņu atkal nācās pārtraukt un tas tikai atjaunots tikai 1946. gadā jau kā Latvijas PSR kausa izcīņa futbolā.

Jaunu vēstures lappusi Latvijas kausa izcīņas turnīrā šķirsim svētdien, 22. maijā, Jūrmalā. Biļetes uz lielo finālu starp Jūrmalas un Jelgavas komandām nopērkamas visās "Biļešu serviss" kasēs un internetā.