Latvietis cenšas izsisties Itālijas futbolā un atgūt 'Parma' iepriekšējo slavu. Intervija ar Kristapu Zommeru  (9)

2014./2015. gada sezonā "Parma" negaidīti nonāca soli no likvidācijas, jo kluba parādi sasniedza iespaidīgu 200 miljonu eiro atzīmi, un tas bankrotēja. Tomēr "Parma" komandas vārds no Itālijas futbola nepazuda, jo atradās cilvēki, kuri bija gatavi atgriezt komandu iepriekšējā spozmē. 2015. gada vasarā komanda ar jauno pilno nosaukumu "Parma Calcio 1913" sāka spēlēt valsts ceturtajā jeb D sērijas čempionātā.

Vienas sezonas laikā Parmas pilsētas komandai izdevās uzvarēt D sērijā, pakāpjoties soli augstāk – uz "Lega Pro", ko mēdz dēvēt arī par C sēriju. Šo sezonu "Parma" iesāka bikli, tomēr galvenā trenera maiņa novembrī sapurināja komandu, un tā joprojām cīnās par iekļūšanu valsts otrajā spēcīgākajā līgā.

Kopš kluba atjaunošanas vārtu drošība uzticēta šobrīd 20 gadus vecajam latvietim Kristapam Zommeram, kurš aizvadītajā vasarā izpelnījās līguma pagarināšanu uz trim gadiem. Parmā futbolu mīl, un arī zemākajās līgās spēles apmeklē ļoti liels skaits skatītāju. Šajā sezonā vidēji uz "Parma" spēlēm nāk nedaudz mazāk par 10 000 skatītāju, bet uz Encas derbija ("Derby dell'Enza") spēli starp "Parma" un "Reggiana" komandu ieradās 17 358 fanu.

Pats Zommers šajā sezonā piedalījies 19 spēlēs. Vārtsargs izlaidis tikai divus mačus "Lega Pro" turnīrā, jo viņš tika izsaukts uz Latvijas valstsvienību. Intervijā portālam "Delfi" Zommers pastāstīja par savām gaitām Itālijas futbolā, par karstasinīgajiem līdzjutējiem un citām futbola lietām.

Cik agri tu sāki mēģinājumus iekļūt kāda ārzemju kluba sistēmā?

13 vai 14 gadu vecumā piedalījos "Tartu Cup" turnīrā, un tur diezgan labi nospēlēju. Vienīgos vārtus ielaidu no sava komandas biedra, kad viņš iesita manos vārtos. Tajā turnīrā bija ieradies angļu skauts, un viņš man piedāvāja braukt uz Angliju. Pusotra gada laikā 17 vai 18 reizes tur biju pārbaudēs, bet pie līguma tā arī netiku. Tad "Championship" komanda Blekbērnas "Rovers" piedāvāja braukt uz vēl vienām pārbaudēm, bet sasaluša laukuma dēļ treniņus nevarēja aizvadīt. Viņi teica, ka nākamreiz varēšu sevi pierādīt, bet nākamā reize arī nepienāca.

Latvijā pārsvarā sēdēju maiņā pirmās līgas komandā "Daugava Rīga-2". Tur trenējos ar virslīgas komandu Rīgas "Daugava", kur bija daudzie lietuvieši un notika visādas interesantas lietas, bet beigās aģents piedāvāja aizbraukt uz Dāniju, "Aarhus" komandu. Aizbraucu un tur uzreiz piedāvāja palikt. Dānijā pavadīju divus gadus, viens bija ļoti labs, bet otrs – ļoti slikts. Tur spēlēju U-17, U-19 un dublieru čempionāta komandās. Pēc neveiksmīgas sezonas galvenajai komandai, kad tā zaudēja vietu spēcīgākajā līgā, nomainījās visa kluba vadība un treneri. Tur vairs nebija cilvēki, kas mani paņēma, un vairāk sāka uzticēties vietējiem spēlētājiem. Aģentam pateicu, ka vēlos lauzt līgumu.

Kurā brīdī sekoja piedāvājums no "Parma" komandas?

Vasarā atbraucu uz Latviju, kur trenējos pie futbola skolas "Metta", bet bija brīdis, kad nezināju, ko darīt, jo nebija piedāvājumu. Latvijā arī īsti nevēlējos palikt. Tad aģents piedāvāja aizbrauktu uz Itālijas ceturto līgu, kas man sākumā nelikās pārāk vilinoši, bet, uzzinot, ka tā ir "Parma", nolēmu, ka tomēr varētu aizbraukt. Pēc komandas bankrota tur visas bāzes bija palikušas, tikai pie komandas stūres bija citi cilvēki. Aizbraucu un tur arī paliku.

Ko tu ieraudzīji, kad aizbrauci uz Parmu?

Tur komandas pārbaudēs bija vairāk nekā 100 cilvēku. Spēlētāju atlase bija milzīga, jo komandas direktoriem vajadzēja meklēt jaunus futbolistus. Notika pārbaudes spēle, bet "Parma" treneri gribēja mani ielikt pretinieku vārtos, lai redzētu, kā es izskatos uz viņu fona. Beigās pirmo puslaiku nospēlēju "Parma" kreklā, bet otro – pie pretiniekiem. Tajā spēlē neko neielaidu, atvairīju visus sitienus, bet "Parma" uzvarēja ar 4:0, visus golus iesitot pirmajā puslaikā. Pēc spēles aģents man zvanīja un teica, ka mani vairs negrib nekur laist prom.

Tas tāds unikāls piegājiens no komandas treneriem, pārbaudīt tevi uz savas komandas fona.

Itāļi ir ļoti interesanti cilvēki, kuri ir neparedzami. Es to tagad ļoti labi apzinos.

Kādas ir sajūtas piedalīties šādā milzīgā futbolistu atlasē? Tā ir tāda pamatīga "gaļas mašīna".

Jā, tieši tā. Sākumā mēs tur bijām seši vai septiņi vārtsargi, kurus ļoti cītīgi vērtēja. Tad vienu aizsūtīja mājās, tad otru, bet pašam sākās satraukums. Bija jāiztur šāda konkurence, bet tā arī bija laba pieredze. Bija grūti.

Kas īsti notiek Itālijas ceturtajā līgā? Vai tas ir profesionāls čempionāts? Kāds ir spēles līmenis?

Tas esot pusprofesionāls čempionāts, jo tur spēlē gan profesionālas, gan amatieru komandas. Bija cilvēki, kas apvienoja darbu ar spēlēšanu, bet mūsu komandā visi bija profesionāļi, visi saņēma algas. Mums mērķis bija uzvarēt čempionātu. Pārsteidza, ka tik daudz cilvēku nāca uz stadionu. Ejot pa ielu, cilvēki mani atpazīst un nāk aprunāties.

Tagad, spēlējot trešajā līgā, atbalsts no faniem kļuvis vēl lielāks. Pastaigāties pa pilsētu ir ļoti grūti, jo cilvēki atpazīst, grib nofotografēties un dabūt autogrāfu. Arī "Facebook" man cilvēki raksta, tas ir pozitīvi, un man nav grūti atbildēt.

Ko fani uz ielas tev saka?

Viņi vienmēr saka, ka jāuzvar nākamā spēle, tad nākamā un tā tālāk. Viņiem ļoti nepatīk, ja mēs zaudējam. Dažreiz rodas sajūta, ka "Parma" fani dzīvo deviņdesmitajos gados, kad klubs uzvarēja UEFA kausu. Taču man tas ļoti patīk, ka viņi nepieņem zaudējumus, jo tas dzen uz priekšu.

Vai šāda fanu kultūra nepietrūkst Latvijā?

Jā, noteikti. Tas ļoti motivē. Patīkami arī dzirdēt labus vārdus no līdzjutējiem. Latvijā ir citādāka mentalitāte. Latvijā fani ir ļoti prasīgi, viņi bieži vien prasa vairāk nekā spējam.

Cik liels bija tavs šoks, kad iznāci laukumā vairāku tūkstošu skatītāju priekšā?

Pagājušajā sezonā pirmajās divās vai trīs spēles stress bija liels, jo nekad neko tādu nebiju izjutis. Tagad esmu uzkrājis pieredzi, pretinieku fanu frāzes vairs neklausos. Pirms spēles mēģinu noskaņoties, iedomājos, ka laukumā neviena nav.

Mums bija derbijs pret "Reggiana" izbraukumā. Pirms spēles pretinieku fani mūsu autobusu apmētāja ar akmeņiem. Tas bija interesanti.

"Parma" mērķis pēc iespējas ātrāk ir atgriezties A sērijā. Vai komandas spēlētājiem ir pateikts, cik ilgā laikā tas jāpaveic?

Pagājušajā gadā komandas vadība teica, ka tas jāpaveic trīs līdz piecu gadu laikā. C un B sērijas čempionāti ir ļoti smagi, jo C sērijā spēlētāji skrien un sitās, bet B sērijā komandas spēlē jau daudz taktiskāk. Itālijas trešajā līgā komandas sadalītas trīs divīzijās, un "Parma" spēlē smagākajā, jo šeit vismaz sešas komandas izvirzījušas mērķi uzvarēt čempionātu. Tāpat Venēcijas komandu trenē Filips Inzagi, kurš ir bijušais "AC Milan" uzbrucējs.

"Parma" kādreiz spēlējuši tādi spēlētāji kā Džanluidži Bufons, Fabio Kanavaro, Ernans Krespo, Liliams Turams. Vai jums šos spēlētājus bieži piemin?

Vienmēr. Ejot pa ielu, faniem patīk veikt salīdzinājumus. Piemēram, mani pagājušajā gadā mēģināja salīdzināt ar Bufonu, kas ir gan patīkami, gan pārspīlēti, jo spēlējam tikai C sērijā. Pēc šāda komplimenta nedrīkst sākt domāt, ka tagad esmu ļoti labs un "lidot debesīs". Kādreiz es tā mēdzu darīt, bet tagad esmu piezemētāks.

Pēc bankrota komandā palicis tikai Alesandro Lukarelli, kurš "Parma" pārstāv no 2008. gada. Kāds viņš ir kā personība?

Viņš komandā spēlē kā visi pārējie. Viņš nedomā, ka ir īpašāks nekā citi. Kā kapteinis, Lukarelli saprot, ko nozīmē spēlēt "Parma" komandā. Viņš arī izgāja cauri tam visam bankrotam. Pēdējā sezonā A sērijā komandai pat nebija naudas aizbraukt uz spēlēm, bet viņš ierosināja pārējiem komandas spēlētājiem pašiem samaksāt par autobusu. Viņš ir ļoti foršs cilvēks, kurā visi klausās, bet viņš mēdz pateikt arī skarbākus vārdus, motivējot komandu.

Vai pēc tavas pievienošanās "Parma" komandai vēl ilgi varēja just bankrota sekas?

Kopš esmu komandā neko tādu neesam izjutuši.

Kāds īsti bija spēles līmenis pagājušajā sezonā Itālijas ceturtajā līgā un kāds tas ir trešajā?

Es teiktu, ka Itālijas ceturtajā līgā spēles līmenis ir par mata tiesu augstāks nekā Latvijas virslīgā. Šeit ir lielāks komandu skaits, turnīrs ir garāks un grūtāks, šeit arī garāki pārbraucieni. Mums pagājušajā sezonā bija spēlētāji no C sērijas, viens bija atnācis no B, tā bija spēcīga komanda. It kā liekas, ka tā ir tikai ceturtā līga, bet komandas tiešām bija spēcīgas.

C sērija jeb "Lega Pro" ir grūts čempionāts, jo piecas vai sešas komandas grib tikt augšā. Savstarpējās spēles starp favorītiem ir ļoti smagas, līmenis ir ļoti augsts. Mūsu divīzijā daudzi spēlētāji iepriekš ir spēlējuši A un B sērijā, šeit ir arī ļoti labi treneri, piemēram, iepriekš minētais Inzagi. Mēdz teikt, ka C sērijā spēlēt ir visgrūtāk, jo šeit visi "kapājas", spēles ir neparedzamas.

Kādā līmenī ir "Parma" komandas bāze?

Es 14 gadu vecumā biju Anglijas kluba "Aston Villa" bāzē, tā ir labākā bāze, kurā es esmu bijis. Mums tur ir 10 laukumi un viens laukums ar sintētisko segumu. Arī trenažieru zāle ir uz vietas. Jau pirms tam zināju, ka "Parmā" būs laba bāze, kurā ir patīkami atrasties.

Cik daudz tu vari strādāt pie savām individuālajām prasmēm?

Treniņu slodzes nedēļā ir diezgan lielas. Komandā mums viss ir augstākajā līmenī, treniņi ir divas reizes dienā, turpat bāzē varam paēst un pagulēt. Jaunajiem spēlētājiem viss ir tā, lai mēs varētu attīstīties.

Novembrī mums komandā nomainījās viss treneru štābs. Pirms tam man bija vārtsargu treneris, kurš trenēja Bufonu – Ermess Fulgoni, viņš treniņos bieži iesaistīja jaunos spēlētājus, dodot iespēju sevi pierādīt. Tagad mēs strādājam profesionālāk, esam tikai trīs vārtsargi.

Pie kā tev treniņos īpaši jāpiestrādā?

Kā vārtsargi strādā komandas treniņprocesā?

Parasti mēs pusotru stundu strādājam ar vārtsargu treneri, bet atlikušo pusstundu piesaistāmies klāt pārējai komandai, aizvadot kādu treniņspēli vai palīdzot vingrinājumos.

Lēmumus par vārtsargiem pieņem galvenais treneris vai vārtsargu treneris?

Visus lēmumus pieņem galvenais treneris. Viņš vēro, kā mēs treniņos strādājam. Ar vārtsargiem ir sarežģītāk, jo viņus nevar raustīt iekšā un ārā. Piemēram, ja aizsargi neuzticas vārtsargam, tad viņu darbības var būt nedrošas. Komandā vajadzīga drošības sajūta. Treneris man uzticas, esmu izlaidis tikai divas spēles, kad biju izlasē.

Šogad tev vārtos ir daudz darba?

Jā, vairāk nekā pagājušajā gadā. Katrā spēlē ir momenti, vienmēr esmu iesaistīts daudzās epizodēs. Protams, ka man patīk uzvarēt spēles un neko nedarīt, tomēr iesaistīties spēlē arī vēlos.

Kā šajā čempionātā pretinieki tevi nodarbina? Ar tālsitieniem, ar sitieniem no tuvām distancēm?

Viens no Itālijas futbola medijiem izteica tādu domu – tev kā vārtsargam varētu būt izdevīgi, ka "Parma" uz kādu sezonu "iesprūst" kādā no zemākajām divīzijām, nevis ātri tiek līdz A sērijai, jo tā tu varētu iegūt pieredzi. Savukārt, ja komanda ātri tiks uz augšu, tad kādā brīdī tai nāktos meklēt pieredzējušāku vārtsargu.

Tas ir tikai saprotams, jo tik ambiciozai komandai mērķis pēc iespējas ātrāk atgriezties augstākajā līmenī. Jaunam vārtsargam būtu grūti uzticēties. Es uzskatu, ja es šādi turpināšu spēlēt, tad visam vajadzētu būt kārtībā. Ar kluba direktoriem esmu runājis, un viņi plāno nākotni ar mani. Es parakstīju līgumu uz trim gadiem, un tas pierāda, ka ar mani šeit rēķinās.

Interesanti, ka Itālijas komandā nav neviena itāļu vārtsarga, jo šobrīd "Parma" vārtsargi ir latvietis, horvāts un senegālietis.

Jā, mēs paši par to arī smejamies. Man ar horvātu ir ļoti labas attiecības. Laukumā mēs cīnāmies par vietu vārtos, bet ārpus laukuma mēs aizejam iedzert kafiju un parunājamies. Esam tuvi draugi.

Kā tu saproties ar jauno galveno treneri Roberto D'Aversu?

Pie viņa esmu pieradis, pilnībā saprotu viņa domas. Itāļu treneri parasti treniņos ir mierīgi, bet kad ir spēles, tad viņš laukuma malā trako, ārdās. Tā kā itāliešu valodu es pārvaldu, tad es saprotu visu, ko no manis prasa.

Viņš arī brīnās, ka es tik ātri esmu apguvis šo valodu. Es visu iemācījos pašmācības ceļā.

Šīs sezonas sākums "Parma" komandai bija pasmags. Kas bija par problēmu?

Mums komandā bija daudz jaunu spēlētāju, un nebija izveidojusies saspēle. Man šķiet, ka spēlētāji arī īsti neticēja iepriekšējā trenera idejām. Puiši centās, sitās, bet kaut kas īsti nebija.

Pēc trenera maiņas komandas sniegums uzlabojās uzreiz?

Jā. Mēs vēl neesam zaudējuši nevienu spēli trenera vadībā. Mainījās viss pilnībā – gan trenera pieeja, gan taktiskie zīmējumi.

Kā tevi ietekmēja galvenā trenera maiņa?

Pēc trenera maiņas nekad nevar zināt, kas notiks. Protams, biju aizdomājies, ka varētu zaudēt savu pamatvārtsarga lomu. Atkal izdevās sevi pierādīt un tā viss aizgāja. Tie, kas nezina futbola dzīvi no iekšas varbūt īsti nezina, kā tas viss notiek. Man kā ārzemniekam vienmēr sevi ir jāpierāda. Es arī nāku no nefutbola zemes, tāpēc itāļiem var rasties jautājumi, kā tāds var izkonkurēt itāli, futbola zemes pārstāvi.

Kā Itālijā uztver to, ka tevi izsauc uz Latvijas U-21 izlasi? Viņi priecājas par to, vai arī ir neapmierināti, ka palikuši bez pamatvārtsarga?

Viņiem tiešām ir prieks, ka braucu uz U-21 izlasi, vēl vairāk priecātos, ja brauktu uz nacionālo izlasi. Man vienmēr novēl to labāko. Vairāk par to pārdzīvo fani, jo viņiem kluba intereses ir svarīgākas.

Man ļoti patīk būt izlasē. Esmu patriots un varu ar to lepoties. Vienmēr jebkurā brīdī būšu gatavs doties palīgā savai valstsvienībai.

Kura spēle Latvijas izlases kreklā tev līdz šim palikusi atmiņā?

Kad mēs Krieviju vinnējām. U-16 vai U-17 grupā mēs Krieviju uzvarējām ar 1:0. Mums bija viens sitiens pa vārtiem, un mēs to realizējām. Vārtus guva Dēvids Dobrecovs, un toreiz dzimšanas dienu svinēja arī treneris Igors Stepanovs.

Atmiņā palikusi arī spēle pret Portugāles U-17 izlasi, kuras sastāvā toreiz spēlēja Renatu Sančess, tagad viņš pārstāv Minhenes "Bayern". Viņš pagājušajā vasarā arī kļuva par Eiropas čempionu Portugāles izlases sastāvā, kas tagad liekas diezgan neticami, jo nesen viņš vēl spēlēja pret mums U-17 turnīrā.

Kad tu ceri iekļūt Latvijas pieaugušo izlasē?

Man 2017. gads būtu izdevies, ja es tiktu izsaukts uz Latvijas izlasi un "Parma" uzvarētu čempionātā. Es vēl nemērķēju spēlēt, bet saņemt izsaukumu un iegūt pieredzi, trenējoties ar valstsvienību, būtu lieliski.

Iekļūšana B sērijas čempionātā tavas iespējas noteikti varētu palielināt.

Tieši tā. Es vēl noteikti neesmu gatavs, 20 gadu vecums vārtsargam nav daudz. Es uzskatu, ka vārtsargs par augsta līmeņa spēlētāju var kļūt 25 gadu vecumā. Es labprāt uzkrātu pieredzi izlasē, bet, ja dotu spēlēt, arī būtu gatavs.

Pastāsti nedaudz vairāk par derbiju pret "Reggiana". Tas ir Encas derbijs un abas komandas iepriekšējo reizi spēlēja pirms 19 gadiem. Kā tu izjuti to, ka šī ir ļoti īpaša spēle tavai komandai.

Divas dienas pirms spēles ar draugiem bijām izgājuši laukā, bet tad 200 cilvēki "Parma" šallēs gāja. Viņi mani ieraudzīja, pienāca pie manis un sāka dziedāt motivējošas dziesmas. "Parma" mērķis šogad ir uzvarēt čempionātā un uzvarēt Encas derbijā. Dažiem faniem svarīgāks ir pat derbijs.

Pirms spēles bija ļoti liels stress, jo par to derbiju biju dzirdējis jau augusta sākumā. Lukarelli man teica, lai nomierinos un spēlēju savu spēli, jo esmu labs vārtsargs. Beigās viss bija kārtībā, uzvarējām spēli.

Klubs tev nodrošina pilnīgi visu, kas dzīvošanai nepieciešams?

Mēs jaunie spēlētāji dzīvojam komandas bāzē, kur ir nodrošināts pilnīgi viss. Man ir sava istabiņa, lejā ir restorāns. Komanda dod arī mašīnu, bet man vēl nav autovadītāja apliecības.

Cik daudz brīvā laika tev atliek, piemēram, lai mācītos autovadīšanas eksāmenam?

Diezgan maz. Pēc treniņa sagurušam nav īsti motivācijas iet uz autoskolu. Esmu aizbraucis tur spēlēt, nevis baudīt dzīvi.

Cik daudz tu seko līdzi futbolam? Vai esi futbolā līdz "kaulam"?

Pēc treniņiem bieži vien vairs nav spēka skatīties Čempionu līgas spēles. Cenšos arī reizi pa reizei no futbola atslēgties, padarīt kaut ko citu. Kamēr biju Latvijā, aizgāju uz Rīgas "Dinamo" spēli. Ikdienā mēģinu nedaudz arī novērsties no futbola, lai tā nebūtu par daudz.

Mediju interese par jūsu spēlēm Parmā ir liela?

Ir diezgan liela. Jāsniedz intervijas, jāiet uz preses konferencēm. Avīzes ir pilnas ar rakstiem.

Cik bieži sanāk sevi redzēt avīzēs un portālos?

Diezgan bieži. Tas ir ļoti pozitīvi.

Kas tev patīk vai nepatīk Itālijā?

Ja godīgi, man tur patīk viss. Tur ir lielisks ēdiens, skaista arhitektūra, cilvēki arī ir forši. Tur esmu tikai futbola dēļ, bet līdz šim neesmu piedzīvojis neko nepatīkami. Arī algas ir laikā.

Latvijas virslīgā spēlētājs vidēji saņem aptuveni 1000 eiro lielu algu, bet augstāka līmeņa spēlētājiem algas vidēji esot ap 3000 eiro. Kā atalgo spēlētāju Itālijas trešajā spēcīgākajā līgā?

Šeit viss ir kārtībā. Itālijā algas ir daudz, daudz lielākas. C sērijas čempionātā maksā vairāk nekā B sērijā, jo komandas ir gatavas pārmaksāt par pieredzējušu spēlētāju, lai tiktu uz augšu. Mums ir spēlētāji, kuri saņem ļoti interesantas summas. Tas ir ievērojami vairāk nekā desmit tūkstoši mēnesī.

Un cik tu saņem, kā jaunais spēlētājs?

Man šobrīd naudas pelnīšana nav pats svarīgākais, jo lielo naudu pelnīšu vēlāk. Šobrīd esmu ļoti apmierināts ar to, ko saņemu. Varu gan iekrāt, varu aizbraukt atvaļinājumā. Protams, ka vienmēr varu gribēt vairāk, bet visam pieeju ļoti mierīgi. Man sapnis ir spēlēt augstākā līmenī, un es sev tagad taisu to ceļu.

Vai ir kāds vārtsargs, kuram tu vēlies līdzināties?

Līdzināties nevienam īsti nevēlos. Es ceru, ka kādu dienu es izgudrošu kaut ko modernu vārtsargu spēlē. Tas, protams, jokojoties. Kad biju mazāks, atceros, ka skatījos video ar Petru Šmaihelu. Viņš bija emocionāls vārtsargs, interesanti skatīties.