Latvijas izlases futbolisti Lazdiņš un Karslons pirms spēles ar Šveici noskaņoti apņēmīgi  (2)

"Jāiet jāspēlē un jācenšas izcīnīt tie trīs punkti. Nekas nereāls tas nav," intervijā "lff.lv" teica Lazdiņš. "Nometnes sākumā mēs ar Gintu Freimani kopā paskatījāmies, kur tad tie šveicieši spēlē: visi augstākajās līgās – pārsvarā Vācijā, arī Itālijā, Anglijā. Ir spēlētājs no "Watford" [domāts – Valons Behrami – LFF], ir arī mazais Šakiri un Džaka no Londonas "Arsenal". Augsta līmeņa spēlētāji līdzīgi kā Portugālei, kurai bija vēl augstāks līmenis. Par spīti tam, domāju, ka mēs nedrīkstam baidīties – jāiet un jāspēlē!"

"Vienmēr jau gribas cerēt uz to labāko, bet tas, cik stipri esam, parādīs spēle. Treniņos visi cenšas atrast kopsaucēju, atcerēties komandas saites. Katrs pretinieks ir citāds tāpat kā katra spēle - pret vienu iet grūtāk, cits ir parocīgāks. Būs grūti, vieglu spēļu mums nav, jācīnās ir visās," Latvijas Futbola federācijai sacīja Karlsons.

Iepriekš cits pussargs Gļebs Kļuškins uzsvēra, ka viņam grūtības sagādāja pierašana pie dabīgā zāliena, jo sezonas sākums aizvadīts uz mākslīgā. To pašu uzsvēra arī Karlsons: "Pirmās dienas bija tādas smagākas, jo jau kādu laiku klubā trenējamies uz sintētikas. Spēlēt zālienā, tā tomēr ir liela atšķirība. Ar katru dienu paliek labāk. Ar FK "Ventspils" bijām nometnē Kiprā, bet tur tie laukumi atšķiras - tādi cieti, nav tāda kvalitāte, arī cits klimats, tāpēc [te] kājas uzreiz piedzenās, "nosēžās". Taču zālienā viennozīmīgi ir daudz patīkamāk spēlēt. Tas, ka spēlei gatavojamies Šveicē, nešaubīgi ir pluss, jo varam pierast pie klimata un apstākļiem, kādos būs spēle." To pašu apstiprināja arī Lazdiņš.

Kad Latvijas valstsvienība tikās ar Šveices izlasi 2010. gada FIFA Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas ciklā, Ģirts abos mačos izgāja laukumā starta sastāvā. "Labāk atceros to spēli Šveicē, kad zaudējām ar 1:2," turpina Karlsons, kurš valstsvienībā aizvadījis 50 spēles un guvis deviņus vārtus! "Tolaik Šveicei bija tādi spēlētāji kā Sendeross, kurš pārstāvēja "Arsenal", bija Frajs un Lihštainers. Tie trīs kaut kā spilgti iespiedušies atmiņā. Un atceros, ka treneris bija vācietis Otmārs Hicfelds. Mums diezgan grūti gāja - ielaidām, viņiem bija daudz momentu. Mūsu labā pēc standartsituācijas [aizsargs Deniss] Ivanovs iesita ar galvu."

Savukārt Lazdiņš mudināja nenokārt galvas, lai arī cikls iesākts sliktāk nekā cerēts. "Tagad jādomā tikai par spēli pret Šveici, cikla sākums ir jāaizmirst," saka 30 gadus vecais Lazdiņš. "Protams, sākums bijis grūts, tas tomēr morāli ietekmē. Kad ir brīvais laiks, tad par to domā – žēl, ka tāds sākums, bet, kad nonāc līdz nākamajai spēlei, tas aizmirstas - tu ej un kapā! Protams, ka Šveicē gribas izcīnīt punktus. Tas jo īpaši ir svarīgi pēc tāda ne pārāk laba cikla sākuma. Šveicieši ir pirmajā vietā grupā, visiem liekas, ka būs grūti, bet ir jāiet jāspēlē un jācenšas izcīnīt tie trīs punkti. Nekas nereāls tas nav."

Savainojumu dēļ Latvijas valstsvienībai nevarēs palīdzēt vairāki spēlētāji. Arti tas nepārsteidz, jo tāds ir futbols. "Lidostā uzzināju, ka nebūs Zjuzina. Skaidrs, ka tas ir baigi traki. Tomēr, no otras puses, tas nav arī pārsteigums, jo [Latvijā] spēlējam mākslīgajos laukumos. Protams, ka baigi žēl, pat sāpīgi, ka traumas dēļ šī nometne iet secen Oskaram Kļavam, kurš pēc tik ilga laika atgriezās kandidātos, bet, es domāju, viņam tā iespēja nekur nav zudusi. Galvenais, lai turpina labi spēlēt."