Gints Freimanis: pret Šveici jāspēlē apdomīgi un bezbailīgi  (5)

Intervijā Latvijas Futbola federācijai (LFF) aizsargs atklāj, ka neveiksmīgajam mačam ar Ungāriju komanda bija noskaņojusies, taču vienību no ierindas izsita divi ātri ielaistie vārti. "Pēc ielaistajiem vārtiem līdzjutējiem varbūt tobrīd ienāca prātā doma, kas te atkal notiks. Pa lielam mani ne brīdi nemāca šaubas, ka mēs tiksim atpakaļ spēlē. Galvenais bija no sākuma iesist vienu "golu" pašiem, un tad tā spēle būtu savādāka," klāsta Freimanis.

"Protams, mums bija grūti. Varēja redzēt, ka arī Ungārijas izlases spēlētāji bija uzvilkušies un mobilizējušies, jo tomēr pirms tam tika piedzīvoti četri zaudējumi. Ja jau mūs rok nost pēc četriem zaudējumiem pēc kārtas, tad tādai valstij kā Ungārijai tas ir pasaules gals," vērtē Freimanis. "Viņi bija ļoti mobilizējušies un iesita no standartsituācijām, lai arī mēs tos atstrādājām, mēs par viņiem domājām un zinājām, ka ir tie spēlētāji, bet šoreiz diemžēl tā sanāca. Jā, tajās epizodēs bija laba un precīza piespēle, viņiem veiksmīgi nospēlēja gara auguma uzbrucēji, bet, protams, mums katram jāmeklē vaina, pirmkārt, sevī. Vienmēr tā es esmu pieradis darīt. Katrs jau saprot, kur un ko viņš varēja labāk izdarīt. Varbūt nevajadzēja to sodu no sākuma uztaisīt vai tajā burzmā kaut kur vajadzēja pieturēt pretspēlētāju, kā teica treneris. Katrs varēja izdarīt mazlietiņ vairāk, lai to zaudēto "golu" nebūtu."

"Īstenībā mani šajā reizē priecēja tas, ka mēs mēģinājām spēlēt futbolu. Protams, bija reizes, kad vienkārši vajadzēja iznest bumbu tālāk no briesmām, bet kopumā mēģinājām iziet no savas laukuma puses caur piespēlēm, kontrolējot bumbu. Man liekas, tas mums ir jauns sākums, jo komanda mēģina spēlēt," pauž aizsargs.

Freimanis atklāj, ka Ungārijas spēle komandu nav pārsteigusi. "Bija tā, kā mēs bijām gaidījuši. No spēles īpaši daudz momentu viņiem nebija. Momenti radās pamatā pēc mūsu kļūdām piespēlēs. Tā mēs visam bijām gatavojušies un zinājām pretinieku. Es domāju, arī pārliecība pirms spēles mūsu spēlētājos bija. Ja salīdzinām Ungārijas izlases sastāvu ar to pašu Portugāli vai Šveici, tad grupas līderiem ir vēl klasi labāks sastāvs uz papīra. Pirms šīs spēles man tiešām likās, ka tā diena beidzot pienāks un mēs izrāpsimies no pašreizējās situācijas. Jo nometnē visi strādāja, bija mobilizējušies. Jaunie spēlētāji gribēja, skrēja, sitās un komandā valdīja nobriedusi atmosfēra un domas, ka bija jāņem punkti."

"Tad, kad Ungārijas izlase iesita otro "golu", sapratu, ka kaut kas ir beidzot jādara. Vēl pirms es braucu uz Ungāriju, domāju, ka negribu braukt atpakaļ bez punktiem. Tad labāk vispār nebraukt un palikt mājās. Tā jau kauns ir pa visu ģīmi. Mēs darām visu no sirds, bet nav tas rezultāts. Tajā brīdī es sāku lēnām pats iet augstāk pretinieka laukuma pusē, varbūt kaut kur riskēt, vairāk spēka patērēju, lai aizskrietu uzbrukumā. Arī epizodēs, kur likās, ka nebūs tur nekas, es vairākas reizes skrēju. Divdesmit reizes aizskrēju, divdesmit pirmajā pretinieku aizsargs man uzdāvināja šo "golu". Pirmā doma prātā tobrīd bija ar pirmo pieskārienu ieiet soda laukumā, un pēc tam jau redzēju, ka ar pirkstgalu bija jāsit tālajā stūrī," par gūtajiem vārtiem stāsta Freimanis. "Varbūt nedaudz bumbu sākumā pa tālu pasitu, bet – ir iesists "gols", tātad visu izdarīju pareizi. Galvenais bija skriet tās divdesmit reizes. Ja divdesmit pirmajā reizē neaizskrietu, varbūt arī nebūtu tās iespējas. Ar tādu domu es arī izgāju spēlē, tāds arī bija spēles plāns. Man patika trenera vārdi, kad viņš teica, ka aizsardzībā mēs atdodam tos spēkus, bet uzbrukumā arī vajag piespiest sevi. Un šajā spēlē tiešām mēģināju maksimāli atstrādāt aizsardzībā, turpretim uzbrukumā dažreiz likās, ka pulss bija pāri 200. Bet es skrēju, lai būtu tajā vietā. Tas arī palīdzēja man iesist vārtus. Negribēju aizbraukt kā zaudētājs. Nevienam nepatīk zaudēt."

Freimanis atminas vēl vienu iespēju gūt vārtus otrā puslaika sākumā: "Tajā epizodē bija uzbrukums mums pa otru malu, es tikmēr kādus 30 līdz 40 metrus skrēju tuvāk un tuvāk pretinieku soda laukumam. Beigās es uztaisīju papildus darbu un nonācu, kur arī vajadzēja. Tobrīd nolēmu vienkārši sist ar spēku vārtu rāmī. Mēģināju mazliet garām vārtsargam, tomēr pietrūkst man tā meistarība un aukstasinība noslēgumā. Paskatoties momentu atpakaļ, tur varēja sist tuvajā stūrī, bet tas atkal no sērijas – kā būtu, ja būtu. Biju jau nolēmis, ko darīšu – sitīšu ar spēku pa zemi. Galvenais bija trāpīt vārtu rāmī. Nesanāca, vārtsargs notvēra."

Freimanis stāsta, ka pēc šī momenta komanda sākusi uzvilkties un divcīņās doties agresīvāk. "Spēles sākumā tomēr bija zināma adoptācija. No Latvijas virslīgas līmeņa, aizejot spēlēt šādā starptautiskā līmenī, mums ir vajadzīgs tas laiks, lai adaptētos. Šoreiz tas laiks maksāja arī divus vārtus. Tā adaptācija nenāk uzreiz. Ja vien mums būtu spēcīgāks čempionāts, ar lielākiem ātrumiem. Vēl labāk, ja mēs spēlētu labākos čempionātos, domāju, ka nebūtu tā. Tur būtu līdzīgs ar līdzīgu, vai mēs pat būtu dominējuši. Tas ir jāņem vērā arī līdzjutējiem. Tas nav tā, ka uzreiz no 500 skatītājiem Latvijā var ieiet stadionā ar 20 tūkstošiem un sākt spēlēt šādā līmenī, turklāt pretinieku rindās spēlē izskoloti spēlētāji, kas spēlē labos čempionātos. Grūti to izdarīt, tas jāsaprot. Šī brīža situācijā lielākā daļa mūsu futbolistu spēlē Latvijā," vērtē aizsargs.

"Katrs spēlētājs izliekas laukumā tik, cik viņš var tajā dienā. Tas arī ir jāspēj novērtēt. Ja es redzu, ka cilvēks ar visu sirdi dara un izliekas pilnībā, es paspiežu viņam roku. Jo redzu, ka viņš neko vairāk nevar izdarīt. Tādai ir jābūt attieksmei. Arī no līdzjutējiem sagaidu šādu attieksmi. Jo mēs spēlējam par savu valsti, aizstāvam tās godu, nevis darām to savtīgas intereses dēļ. Bet, ja tu tiec ierauts četrus metrus zem zemes, tad ir tā, ka brīžiem nāk domas, kamdēļ mēs spēlējam, ja nevienam nepatīk tas, kā spēlējam," neslēpj Freimanis.

Vēstīts, ka spēlē pret Ungāriju Freimanis nopelnīja dzelteno kartīti, kas viņam liedz dalību nākamajā valstsvienības spēlē pret Šveici svētdien, 3. septembrī. Aizsargs dod ieteikumus komandas biedriem: "Jāspēlē tā, kā to darījām otrajā puslaikā pret Ungāriju. Katrā epizodē jādodas nekaunīgi ar sportisku niknumu, jāizcīna katru centimetru. Jāatceras, ka viņi ir atbraukuši pie mums nevis mēs pie viņiem. Tas daudz ko izsaka. Tā ir mūsu zeme. Nevienu taču nelaidīsi savā mājā, neļausi tam saimniekot šeit. Spēlē var zaudēt, bet tam jānotiek ar godu un pašcieņu, neļaujot pretiniekam, tā teikt, pasmieties par sevi."

"Ungāri arī pie 2:1 mazliet sabijās. Varēja redzēt, ka tie čaļi bija sabijušies, tiklīdz sākām spēlēt agresīvāk. Tāds arī ir Latvijas izlases stils, kuru jāveido – jāspēlē agresīvi, nepiekāpīgi, nevajag baidīties spēlēt ar bumbu, dot piespēles. Nevajag baidīties kļūdīties! Treneris tieši uz to mūs arī aicina. Bet tās jau tieši ir mūsu pašu spēlētāju iekšējās bailes, kuras nevaram pārvarēt. Mēs nedrīkstam baidīties kļūdīties! Protams, jābūt apdomīgiem, jāspēlē droši, bet tajā pašā laikā nav jābaidās. Jāizbauda tas, ka tu spēlē futbolu par savu valsti. Tas vispār ir liels notikums. Man tas vienmēr ir notikums. Katru dienu šeit es izbaudu to. Ir brīži, kad atbraucu, staigāju un aizmirstos, kur atrodos, bet tad atkal atceros, ka nacionālā izlase – tas ir pats augstākais, kas Latvijā ir. Vienmēr ir jāatgādina sev, kur tu atrodies. Manā gadījumā, paldies Dievam, ka vispār tāda iespēja man ir dota. Esmu priecīgs un pateicīgs par katru minūti, ko es pavadu šeit. Es to vienkārši izbaudu!" rezumē Freimanis.