Akadēmisko meistarsacīkšu tradīcija aizsākās 20. gs. 20. gados. Sākumā regularitāte bija dažāda, bet 30. gados iekopās tradīcija, ka "studentu olimpiāde" norisinās ik pēc diviem gadiem. Saskaņā ar tā laik preses sniegtajām ziņām, 1937. gadā šajā studējošās jaunatnes sporta sarīkojumā piedalījās 24 valstu pārstāvji. Latviju Parīzē pārstāvēja vieglatlēti, vingrotājas, Latvijas studentu futbola izlase, kā arī abu dzimumu studentu basketbola izlases. Skatītāji īpaši novērtējuši Latvijas studentu delegācijas tautas tērpus atklāšanas ceremonijā, kas norisinājās sacīkšu otrajā dienā, 22. augustā, ap 40 000 skatītāju klātbūtnē.
Latvijas studentu basketbola izlasei kā līdzšinējai studentu pasaules čempionvienībai dalība basketbola turnīrā bija paredzēta no pusfināla stadijas. Pusfinālā mūsējie pretiniekos saņēma igauņu basketbolistus. Jau spēles sākumā latvieši izvirzījās vadībā, taču igauņi izrādījās sīksti pretinieki – viņi atspēlējās un spēles gaitu izlīdzināja. Pamatlaiks beidzās ar neizšķirtu – 26:26. Pēc pirmā pagarinājuma piecām minūtēm bija 29:29, pēc otrā papildlaika – 33:33. Tā kā finālistu noskaidrot neizdevās, nākamajā dienā Latvijas – Igaunijas studentu basketbola dueli nācās atkārtot. Šoreiz spēles sākumā vadībā izvirzījās igauņi, bet mūsējie atspēlējās, kāpināja tempu un galu galā uzvarēja itin pārliecinoši – 46:26.
Finālā latviešu basketbolistu pretinieki bija Polijas studentu izlase. Kaut arī Latvijas studentu vienība pirms diviem gadiem bija uzvarējusi iepriekšējās "studentu olimpiādes" basketbola turnīrā Budapeštā, tagad par favorītiem tika uzskatīti poļi. Lielā mērā tam par iemeslu bija fakts, ka pēdējos "lielajos turnīros" – 1936. gada augustā olimpiskajās spēlēs un 1937. gada maijā Eiropas čempionātā – Polija bija startējusi veiksmīgāk par Latviju. Tomēr 1937. gada 28. augustā Parīzē turnīra finālā ar 40:36 triumfēja Latvijas studentu basketbola izlase, atkal izcīnot pasaules studentu čempiona titulu.
"Uzvaru pār spēcīgo Polijas basketbola reprezentāciju mūsu studenti panāca ar savu labāko saspēli, ātrumu, bet pār visām lietām ar – lielāko cīņas sparu," sprieda avīze "Jaunākās Ziņas". Saskaņā tā laika sporta žurnālistu sniegtajām ziņām šajā turnīrā Latvijas studentu basketbola izlases sastāvā bija cīnījušies Eduards Andersons, Roberts Bluķis, Rūdolfs Jurciņš, Andrejs Krisons, Alberts Ozols, Arvīds Pētersons, Edgars Ruja, Jānis Tiltiņš, Raimunds Veilands.
Īsts triumfs izdevās latviešu vingrotājām, kuras prata gan uzvarēt komandu vērtējumā, gan arī ieņemt visus trīs pakāpienus individuālajās sacensībās. Latvijas studenšu vingrotāju komandā startēja – Lidija Veronika Ozoliņa, Taisija Tuča, Lidija Vītola un Anna Malvīne Klāra Lence (saukta Malva Lence). Tā kā individuālajās sacīkstēs drīkstējušas startēt tikai trīs vienas valsts pārstāves, Lence tajās nestartēja. Taču pārējās Latvijas vingrotājas ieņēma visus trīs pjedestāla pakāpienus. Saskaņā ar izdevumu "Starts" individuālajā vērtējumā dalītu 1.-2. vietu ieņēma Ozoliņa un Tuča, bet bronzu izcīnīja Vītola.
Pie medaļām tika arī Latvijas studenšu basketbola izlase. Latviešu basketbolistes ieguva sudraba godalgas, taču jāteic, ka otrā bija arī pēdējā vieta. "Basketbola sports starp sievietēm Eiropā vēl nespēj iemantot popularitāti: dēļ studenšu pasaules meistarnosaukuma cīnās tikai 2 vienības – Polija un Latvija," rakstīja "Sporta Pasaule". Latvijas un Polijas studenšu izlases aizvadīja triju spēļu sēriju, kur tikai pirmajā spēlē, 23. augustā, Latvijas basketbolistes izcīnīja uzvaru (29:23), bet turpmākajās divās spēlēs pārākas bija polietes. Daži eksperti sprieda, ka arī viena latviešu meiteņu uzvara pret Poliju ir bijis pārsteigums un liels panākums. Sporta žurnālisti īpaši uzslavēja Ernas Miķelsones (agrāk – Eltermane) sniegumu uzbrukumā, kā arī Marijas Grapmanes (agrāk – Švede) darbību aizsardzībā. Starp Latvijas basketbolistēm preses ziņojumos pieminētas bija arī māsas Alīse un Alma Gailītes, Velta Jansone, Margrieta Otlane, Zigrīda Zirģele.
Diezgan veiksmīgi startēja Latvijas studentu futbola izlase (attēlā), kurai izdevās tikt pie bronzas medaļām. Mūsu futbolisti turnīra pirmo spēli aizvadīja jau 21. augustā – pret Itālijas studentu izlasi. Itāļi, protams, bija visa futbola turnīra favorīti. Viņu komandā bija vairāki valstsvienības futbolisti, bet Itālija tolaik bija pasaules spēcīgākā futbola nācija, ko apliecināja pasaules čempionu (1934) un olimpisko čempionu tituls (1936). Itāļiem tika prognozēta viegla uzvara ar kādu 10 vārtu starpību. Tomēr, kad spēles gaitā rezultāts bija 3:3, daudziem nācās mainīt domas – gan par latviešu vājumu, gan itāļu stiprumu. Itālijas futbolistu tehnikas pārākums un ātrums tomēr "nolauza" mūsējos, un spēle beidzās ar 3:6.
Priekšsacīkšu nākamajā spēlē Latvijas studentu futbola izlase sagādāja pārsteigumu un ar 2:0 pieveica mājiniekus – Francijas studentu izlasi. Sporta žurnālisti šo uzvaru raksturoja kā sensacionālu. Ar šo panākumu tika nodrošināts, ka Latvija ir kvalificējusies futbola turnīra fināla grupai – cīņai par pirmajām četrām vietām. Pusfinālā mūsējiem pretiniekos bija Vācijas studentu izlase, kurai mūsējie piekāpās ar minimālu 0:1. Latviešu futbolistiem pēdējā spēle bija paredzēta – cīņa par 3. vietu pret Itālijas studentiem, ar kuriem bija spēlēts jau priekšsacīkšu pirmajā spēlē. Taču Latvija ieguva bronzas godalgas bez cīņas. Proti, tā kā itāļu protests pēc zaudējuma otrā pusfināla pārī bija noraidīts, viņi cīņu vairs neturpināja.
Trijās notikušajās spēlēs Latvijas studentu futbola izlasē vārtus bija guvuši Edgars Klāvs (3 reizes) un Egons Barotājs (2). Kopumā veiksmīgu turnīru aizvadīja mūsu studentu vienības vārtsargs Arvīds Vanags. Jāpiebilst, ka mūsu futbolisti laiku nolēma aizvadīt lietderīgi un 28. augustā plānotās spēles vietā (par 3. vietu pret itāļiem) aizvadīja draudzības sacīksti pret Beļģijas studentu izlasi. Mūsējie uzvarēja ar 2:0. Todien franču žurnālisti varēja novērtēt latviešu studējošo sportistu izturību un daudzpusību. "Labs piemērs latviešu lielai izturībai, kā to ziņo Parīzes avīzes, esot 3 latviešu futbolistu divkāršā cīņa vienā vakarā. No straujās un nogurdinošās futbola spēles ar veiklo beļģu komandu, taksometrā viņi ieradušies basketbola telpās un jau pēc dažām minūtēm palīdzējuši savai vienībai izcīnīt pasaules meistara nosaukumu sacīkstē ar Poliju," liecināja avīzes "Rīts" speciālkorespondents no Parīzes.
Vieglatlētikas laukumos augstākais sasniegums Latvijai bija Nikolaja Zariņa 4. vieta pieccīņā. Cits latviešu pieccīņieks, Arnolds Bērziņš, traumas dēļ no sacīkstēm bija spiests izstāties. Bērziņa sasniegums bija 7. vieta tāllēkšanā. Savukārt dāmu konkurencē arī 7. vietu tāllēkšanā izcīnīja Lidija Vītola.
Svētdien, 1937. gada 29. augustā, norisinājās "studentu olimpiādes" noslēguma pasākums, kurš tika aizvadīta ar sēru noskaņu. "Svinīgā ceremonija notika saīsinātā veidā, jo visi vēl atcerējās traģisko notikumu sacīkšu pirmajās dienās, kad rapierim lūztot, nonāvēja franču labāko paukotāju. Godu viesu priekšā iznāca trīs paukotāji un paceltiem rapieriem klātesošos sveicināja. Tūlīt viņi tos nolaida un savā vidū atstāja brīvu vietu traģiskā nāvē mirušam franču paukotājam. Tukšajā vietā olimpiādes vadība nolika krāšņu vaiņagu, kuru sportisti pārklāja ar Francijas karogu," informēja avīze "Rīts".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
