Deniss Ivanovs karjeras noslēgumā atminas laiku 'Ajax' un skaistos mirkļus izlasē

Sazvanījāmies ar desmit gadus Latvijas izlasē spēlējušo aizsargu piektdien, raksta LFF. "Es tikko no treniņa, atzvani vēlāk," saka Deniss. Vēl svētdien viņa komandai ir pēdējā spēle šīs sezonas virslīgas čempionātā, un aizsargs pagaidām vēl turpina pildīt savus darba pienākumus tikpat atbildīgi un profesionāli, kā vienmēr to darījis.

"Esmu dzimis un audzis Liepājā, te arī sākās mans futbolista ceļš, te arī tas beidzas. Uz "Liepājas Metalurga" galveno komandu mani 15 gadu vecumā uzaicināja Jurijs Popkovs. Tad pakāpeniski nostiprinājos galvenajā komandā. Un tā tur arī spēlēju līdz 2009. gadam," Deniss pāršķir astoņus "Liepājas Metalurga" rindās pavadītos gadus kā vienu lappusi bērnu grāmatā.

Tad sekoja interese no Amsterdamas "Ajax"?

Jā. Ar izlasi spēlējām pret Šveici. Piekāpāmies ar 1:2, es guvu vārtus. Spēlē klātienē mani vēroja Keiptaunas "Ajax" galvenais treneris. Pēc tā mača saņēmu uzaicinājumu ierasties uz pārbaudi Amsterdamā. Tur treniņnometne notika gan Amsterdamas "Ajax", gan Keiptaunas "Ajax". Klubi ir savstarpēji saistīti – formas un emblēmas vienādas, tikai atšķiras pilsētas nosaukums logotipā. Dienvidāfrikas Republikas klubs bija kā Amsterdamas "Ajax" fārmklubs. Pēc pārbaudēm tur man pateica, ka Amsterdamas "Ajax" pagaidām vēl nav ieinteresēts manos pakalpojumos, bet, lūk, Keiptaunā mani labprāt redzētu, un Amsterdamas "Ajax" turpinātu mani vērot. Katru gadu no Keiptaunas uz Amsterdamu pārcēlās pa kādiem diviem futbolistiem.

Uzreiz piekriti šim piedāvājumam?

Nē, ne uzreiz. Sākumā vēl gribēju visu apdomāt, jo tas tomēr otrā pasaules malā. Keiptaunas kluba prezidents uzzvanīja, teica: "Atlido un apskaties visu! Ja tev šeit nepatiks, varēsi braukt atpakaļ." Atbraucu un pēc pusotras stundas parakstīju līgumu. Kad ieraudzīju paša acīm, kāda ir valsts, kādi tur ir stadioni, kāda – infrastruktūra, uzreiz parakstīju trīs gadu līgumu.

Tomēr visus trīs gadus tur nenospēlēji…

Jā. Jau pēc pusgada Dienvidāfrikā man bija piedāvājums braukt uz Turciju. Augustā ierados Keiptaunā, un jau decembrī man kluba prezidents zvanīja un prasīja, vai esmu gatavs braukt uz Turciju pēc divām trim dienām. Atbildēju apstiprinoši. Pēc tam viss pieklusa, klubi nevarēja vienoties par transfēra summu. Pabeidzu sezonu līdz galam, un vasarā transfērs tika noformēts. Pārcēlos uz "Sivasspor" Turcijas augstākajā līgā.

Tev ir zināms, par cik lielām summām bija tavi transfēri?

Tā īsti nē. Esmu dzirdējis kaut kādus skaitļus baumu līmenī, bet minēt nevēlos. Sākumā "Sivasspor" spēlēju regulāri. Janvārī guvu nepatīkamu savainojumu, izkritu no ierindas gandrīz uz diviem mēnešiem. Tieši tajā laikā nomainījās galvenais treneris, transfēru logā ienāca jauni spēlētāji, un pēc sezonas beigām treneris man tiešā tekstā paskaidroja, ka ar mani nerēķinās: "Es tevi redzu kā trešo ceturto centra aizsargu komandā. Nekādu pretenziju pret tavu darbu man nav, bet es priekšroku došu manis uzaicinātajiem spēlētājiem."

Tad man ienāca piedāvājums no Azerbaidžānas "Baku", ko tobrīd trenēja izlases galvenais treneris Aleksandrs Starkovs. Biju spēlējošajā vecumā, negribēju sēdēt uz beņķa, zaudēt spēļu praksi un vietu izlasē. Jā, Turcijas čempionāts ir spēcīgs, bet, tribīnēs sēžot, es nebūtu nekāds ieguvējs. Izvēlējos regulāru spēļu praksi, un ne uz brīdi to nenožēloju. Divus gadus pavadīju Azerbaidžānā, ieguvu tur nacionālo kausu.

Pēc tam sekoja īslaicīgi posmi Rumānijā un Ungārijā, kā arī spēlēšana FK "Liepāja" rindās.

Jā, uzspēlēju Rumānijā. Sākumā vienojos par līguma pagarināšanu, atbraucu, bet uz papīra citi nosacījumi, nekā runāts. Uzreiz sekoja piedāvājums no Ungārijas un Kazahstānas. Devu priekšroku Ungārijai, jo tobrīd tieši piedzima meita, nevēlējos braukt nekur tālu prom. Lai gan Kazahstānā bija finansiāli izdevīgāks piedāvājums, es izvēlējos Ungāriju. Man bija svarīgāk būt ar ģimeni kopā. Šo izvēli arī nenožēloju. Laba valsts, futbols tur cieņā – viss kārtībā. Un tad atgriezos Liepājā, te izcīnot trešo Latvijas čempiontitulu, divreiz triumfējot kausa izcīņā… Redz, tik ātri visu karjeru izstāstīju, un ar to arī tā galā!

Vai pārbaudījies Amsterdamas "Ajax" vai tieši – Keiptaunas?

Nē, trenējos tikai ar Keiptaunas "Ajax", taču abu klubu skauti un treneri cieši sadarbojās. Mēs tās treniņnometnes ietvaros aizvadījām arī savstarpējo pārbaudes maču. Ja atmiņa neviļ, nospēlējām 3:3. Toreiz man pretiniekos bija arī Luiss Svaress.

Viņš tev neiekoda?

Iekost neiekoda, bet pavazāja labi (smejas).

Toreiz tava karjera gāja pa augšupejošu līkni, gan jau toreiz bija arī citi piedāvājumi, ne?

Jā, protams, virmoja arī citi varianti. Gan vārdiski, gan nedaudz nopietnāki, kad biju vēl "Metalurgā". Šobrīd vairs neredzu jēgu tos pieminēt, bet varianti bija. Tolaik bija pietiekami liela interese par "Liepājas Metalurga" spēlētājiem. Interesējās par [Ģirtu] Karlsonu, [Genādiju] Soloņicinu, [Oskaru] Kļavu, [Andreju] Žuravļovu. Kādam sanāca pārcelties, kādam ne, bet pieprasījums un interese tobrīd bija par mūsu kluba spēlētājiem. Tobrīd bija nedaudz cita situācija – ārzemju klubi bija gatavi arī par naudu pirkt spēlētājus no Latvijas klubiem.

Diezgan agrā vecumā iekļāvies arī Latvijas izlasē. 21 gadu vecumā debitēji valstsvienībā.

Tā, tā… debitēju es laikam Taizemē pie Jurija Andrejeva. Uz izlasi mani aicināja vēl agrāk, vēl pie Starkova. Igaunijā notika Baltijas kausa izcīņa, un es ierados uz treniņnometni, šķiet, vēl tikai 19 gadu vecumā. Toreiz gan tas bija milzu avanss. Nespēlēju, tikai iepazinos ar izlases treniņprocesu, paskatījos, kā tur viss notiek. Debitēt sanāca pārbaudes spēlē Taizemē. Bet oficiālo maču debija man bija…

Mājās pret Spāniju.

Jā, tas jau bija pie Aleksandra Starkova, kurš jau atgriezās pie izlases vadības grožiem. Spāņi gadu vēlāk kļuva par Eiropas čempioniem, tā bija ellīgi laba komanda.

Nav tā vieglāka spēle, kādā aizvadīt pirmo kvalifikācijas cikla spēli izlases kreklā. Taču no otras puses – tev bija jau sešu pārbaudes spēļu rūdījums.

Jā, tas droši vien palīdzēja adaptēties, pierast pie izlašu līmeņa. Pirmā spēle pret Spāniju… Tādus mačus nekad neaizmirst.

Kā atceries to spēli?

Atceros, ka bija vājprātīgs satraukums. Apzinājos, pret ko jāspēlē – pret pasaules pirmā mēroga zvaigznēm. Tur bija Pujols, Torress, Dāvids Vilja, Ksavi, Injesta… Sauc, kuru gribi.

Atceros, Juris Laizāns, beidzot karjeru, uz jautājumu par spilgtāko atmiņu savā futbolista karjerā atbildēja ar epizodi no spēlēm ar Spāniju. Laukuma malā Aleksandrs Starkovs esot dusmojies par to, ka pussargs nespēja kaut vai ar pārkāpumu apturēt Ksavi un Injestu. Laizāns esot mēģinājis, bet nav varējis pat to, jo spāņi ar bumbu veikli aizmuka pat no potenciālās nozieguma vietas…

(Gardi smiekli) Jura Laizāns ir meistars, kurš spēlējis tomēr itin solīdā līmenī, bet tie kungi ir vēl augstākas klases meistari. Laizāns pats taču kur spēlējis! Es jau ar to vien varu lepoties, ka spēlēju komandā ar tādiem meistariem kā viņš, Māris Verpakovskis, Igors Stepanovs… Visus nemaz neuzskaitīšu. Bleidelis, Astafjevs… Visi mūsu futbola leģendas. Kad es tur, jauns puika būdams, nokļuvu, skatījos uz viņiem kā uz elkiem. Galu galā sanāca, ka pietiekami ilgu laiku ar viņiem cīnījos plecu pie pleca vienā komandā.

Pirmā "sausā" spēle izlasei ar tevi aizsardzībā bija 1:0 uzvara pār Ziemeļīriju. Vai tas mačs ir īpaši palicis atmiņā?

Zini, nē. Ja tu nebūtu to spēli pieminējis, pat droši vien neatcerētos. Toreiz laikam viņi paši savos vārtos iesita [tā arī bija – aut. piez.]. Tolaik izlase spēlēja kopumā labāk, nebija tā, ka katra uzvara palika atmiņās uz ilgu laiku.

Pirmos vārtus izlasē taču atceries?!

Jā – pret Andoru. To spēli gan labi atceros. To epizodi atceros, it kā tas notiktu vakar. Tur bija vājprātīgi apstākļi. Ieradāmies uz pārbaudes spēli, dienu pirms spēles tur bija sniegs. Ja nemaldos, mēs pat pirmsspēles treniņu iekštelpās aizvadījām. Nākamajā dienā viss sniegs sāka kust, lietus lija – laukumā bija milzu peļķes, slikts laukums bija. Atceros, ka bija brīvsitiens. Zinu, ka spēlē pret Šveici man rezultatīvi asistēja Vova Koļesničenko, bet to, kurš man asistēja Andorā, neatceros. Atceros citu – pēc sākotnējiem uzstādījumiem man bija jāpaliek laukuma centra aplī. Starkovs no soliņa man uzkliedza: "Ej uz priekšu!" Kā tagad atceros to balsi. Aizskrēju uz priekšu un guvu vārtus. Var teikt, ka tur nostrādāja trenera intuīcija. Pēc visiem uzstādījumiem man tur nemaz nebija jābūt.

Arī tolaik Andora spēlēja līdzīgi?

Viņi vienmēr tā spēlēja. Pat nevis asi un rupji, bet – netīri. Tas ir viņu spēles stils, un viņi to neslēpj. Arī tagad dzirdēju no puišiem, ka pēc spēles andorieši atklātā tekstā esot teikuši: "Neturiet ļaunu prātu, tāds ir mūsu stils, tikai tā mēs varam aizķerties un tikt pie kāda rezultāta."

Tomēr svarīgākie vārti izlases rindās tev bija Šveicē, lai gan prieki ilga mazāk kā divas minūtes.

Jā, es panācu 1:1, un drīz vien mēs ielaidām. Tā bija neslikta spēle. Gan izlasei, gan manā izpildījumā. Tā spēle man bija diezgan nozīmīga tālākai karjeras attīstībai. Tur mani klātienē vēroja treneris, kurš pēc tam mani dabūja uz Dienvidāfriku un rekomendēja kolēģiem Turcijā. Viņš manā futbolista ceļā daudz palīdzēja. Spēles ar Spāniju un Šveici atmiņā palika vislabāk. Daudz vārtu manā karjerā nebija, bet tas goliņš laikam bija vissvarīgākais.

2009. gadā Latvijas izlase līdz pēdējam cīnījās par tikšanu uz FIFA Pasaules kausa finālturnīru. Kādas tev bija sajūtas pēc spēles Grieķijā?

Vilšanās. Milzu vilšanās. Pat ne tik daudz par rezultātu, ne par sāpīgu pamošanos no sapņa, ne par netikšanu uz Pasaules kausu [tas, starp citu, 2010. gadā notika tieši DĀR], bet par to veidu, kādā zaudējām cerību. Skaidrs, ka katram gadās kļūdīties, bet toreiz tas bija sevišķi sāpīgi.

Tajā 2009. gadā Latvijas izlase sasniedza savu rekordvietu FIFA rangā. Vai tā arī bija spēcīgākā Latvijas izlase?

Nē, domāju, ka visspēcīgākā izlase bija tad, kad iekļuva "Euro 2004" finālturnīrā. Uzskatu, ka reitingi un rangi ne vienmēr precīzi ataino patieso spēku samēru. Būtu nepareizi teikt, ka mūsu izlase bija spēcīgāka, jo mēs neko nesasniedzām, bet tā paaudze – iekļuva Eiropas čempionātā. Tiesa, mūsu izlasē bija vairāki spēlētāji, kuri aizveda valstsvienību arī uz "Euro 2004". Tur bija leģendas, nekā citādi viņus nenosauksi. Ceru, ka vēl kādreiz Latvijas izlase varēs iekļūt kādā lielajā finālturnīrā.

Toreiz, kad Latvija FIFA rangā bija augstāk par Beļģiju, Velsu un citām futbola nācijām, nešķita, ka tas ir kaut kā jocīgi?

Nē, zini, es nekad nepievērsu uzmanību reitingiem. Pasmējāmies, ka esam augstāk nekā "Euro 2004" izlase, bet tie bija tikai joki.

Pēdējo spēli izlasē arī atceries?

Jā. 0:5 Rīgā pret Bosniju un Hercegovinu. Tā sanāca, ka tā man bija pēdējā spēle izlasē. Es tomēr uzskatu, ka kopumā mana karjera izlasē bija neslikta, bija arī daudz labu un patīkamu brīžu.

Pēdējos piecos gados Liepājas klubā tava loma laukumā mainījās. Vai viegli bija motivēt sevi turpināt strādāt?

Mana loma komandā nemainījās. Laukumā – gan. Treneri manī ieaudzināja būt profesionālam, un tāds esmu bijis līdz pašam galam. Domāju, neviens man nevar pārmest, ka es pēdējos gados būtu nemotivēts. Strādāju, trenējos tikpat cītīgi, kā iepriekš. Arī tagad trenējos ar pilnu atdevi. Arī tad, kad nespēlēju, palīdzēja ģērbtuvē ar padomu, ar atbalsta plecu. Jau labu laiku apzinājos, ka karjera tuvojas beigām. Skaidrs, ka jebkurš sportists vienmēr vēlas spēlēt, bet…

Vai esi jau izlēmis, ar ko nodarbosies pēc futbolista karjeras beigām?

Vēlos palikt futbolā. Tā ir mana sirdslieta. Man ir jau C un B kategorijas licences kā trenerim, tagad mācos A kategorijai. Vēlos palikt futbolā. Nezinu, kur, kādā amatā un vai man vispār sanāks, bet es mēģināšu. Laiks visu saliks pa plauktiem, un tad jau redzēs, kā sanāks.

Novēlu tev atrast sev jaunu vietu futbolā un turpināt gūt baudu no darba futbolā!

Paldies!

DENISS IVANOVS
Pozīcija: centra aizsargs
Dzimis: 1984. gada 11. janvārī Liepājā
Tituli: trīskārtējs Latvijas čempions (2005, 2009, 2015), trīskārtējs Latvijas kausa ieguvējs (2006, 2017, 2020), Azerbaidžānas kausa ieguvējs (2011-2012)
Latvijas izlasē: 60 spēles, divi vārti, debitēja 2005. gadā pret Taizemi, pēdējā spēle 2015. gadā pret Bosniju un Hercegovinu
Klubu karjera: "Liepājas Metalurgs" (2001-2009), Keiptaunas "Ajax" (DĀR, 2009-2010), "Sivasspor" (Turcija, 2010-2011), FC "Baku" (Azerbaidžāna, 2011-2013), "Botosani" (Rumānija, 2014), FK "Liepāja" (2014, 2015-2020), "Nyíregyháza Spartacus" (Ungārija, 2015)