Šonedēļ zemes klēpī guldīja vienu no visu laiku labākajiem Latvijas futbolistiem Andreju Rubinu. Viņa dzīvība mīklainos apstākļos pāragri izdzisa 43 gadus vecumā, bet līdzgaitnieki viņu atcerēsies kā piezemētu un bezrūpīgu cilvēku, kurš dzīvoja divās pasaulēs – futbolā un ārpus tā, turklāt abas bija stingri nošķirtas viena no otras.
Drēgns un miglains 2002. gada 20. novembra vakars Serravalles olimpiskajā stadionā. Latvijas futbola izlase, kas Eiropas čempionāta kvalifikācijas sākumā pret Zviedriju un Poliju negaidīti ieguvusi četrus punktus, nespēj salauzt vietējos amatierus no Sanmarīno. Mača 89. minūte un rezultāts joprojām 0:0, kas agrīnās cerības par iekļūšanu finālturnīrā var teju iegrūst grāvī. Sanmarīno pārkāpj noteikumus pret Marianu Paharu, galvenais tiesnesis nozīmē tiešo brīvsitienu, bet tad seko Rubina uznāciens. Viņš kārtīgi ieskrienas un no visas sirds triec bumbu vārtu virzienā. Spēcīgais sitiens vairākkārt atsitas pret citu futbolistu kājām, taču bumba liktenīgi atrod ceļu vārtos, sarūpējot Latvijai laimīgu uzvaru. Tālākais jau ir ierakstīts mūsu valsts sporta vēsturē – valstsvienība nākamā gada laikā sensacionāli kvalificējās 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīram, kur parādīja zobus futbola varenajiem.
"Ruba savā ātrajā skrējienā prata arī pieņemt pareizos lēmumus. Fiziski varbūt nebija tik spēcīgs kā citi, bet viņš fantastiski izmantoja savas ātruma un tehniskās īpašības," Rubina kādreizējais komandas biedrs Māris Verpakovskis gan atzīst – futbolists sevi līdz galam nerealizēja. Savulaik Andrejs bijis tuvu pārejai uz tā laika Anglijas futbola vali Londonas "Arsenal".
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
