Saķeršanās, pēc mača dodoties uz ģērbtuvēm pa tuneli, mūsdienās ir rets gadījums. Pēdējā laikā lielāku uzmanību izpelnījās notikumi pēc "Manchester City" un "Arsenal" komandu dueļa šī gada oktobrī, kad Kails Volkers pēc zaudējuma atteicās paspiest roku vienam no "Arsenal" treneriem Nikolā Živēram. Notikums, ko nevar salīdzināt ar dienām, kad Džons Fašāns, debitējot Anglijas premjerlīgā "Wimbledon" komandā, izraisīja 22 cilvēku kautiņu tunelī izbraukuma spēlē pret "Portsmouth".
Psiholoģiskais faktors, nenoliedzami spēlē lomu cīņas rezultātā. Spriedze un stress dažreiz ir tik liels, ka nav pārsteigums, ja spēlētājs izvemjas tunelī neilgi pirms ir jāstājas rindā, lai dotos laukumā. Pērs Mertezakers savā laikā "Arsenal" rindās tam bija spilgts piemērs.
Stadiona tunelī notiek visdažādākās lietas, bet Leso tuneli uztver kā neaizskaramu vietu, kas rada sajūtu, ka atpakaļceļa vairs nav: "Fokusu un bravūrību šķir smalka līnija, ko papildina iekšējais monologs, cenšoties noskaņot sevi spēlei. Man tuneļi ir svēta vieta. Tie ir kā uzgaidāmās telpas, kā robeža, kuru pārkāpjot, atpakaļceļa vairs nav."
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
